Dec. 27th, 2010 @ 08:26 am (no subject)
Hmm. Agrāk, ja kāds man iepatikās, tad es tajā laikā, kamēr komunicēju ar viņu, nestaigāju uz tējas dzeršanām, netikos, nesarakstījos ar īsziņām ar citiem. Citiem (jo tad, kad ir viens, noteikti parādās arī citi - tas ir kaut kāds nerakstītais likums) pateicu, ka ar kādu jau satiekos. Un pēc kāda laika, kad ar to, kas man patika, viss sagāja šreijā, es varēju kādu pusgadu aktīvi, bet pēc pusgada - ar mazliet mazāku intensitāti dziedēt savu kārtējo reizi sapluinīto sirdi. Tā kaut kā.
Tagad es visu vēroju it kā mazliet no malas. Neļauju sev mesties ar galvu nekādās sajūtās. Esmu kļuvusi krietni vien vēsāka laikam.
About this Entry