Sep. 3rd, 2010 @ 09:19 am (no subject)
Kad es biju maziņa - tāda - pavisam maziņa, man patika lasīt Bībeles stāstu, to lūgšanu grāmatu u.t.t. Dievu es uztvēru kā kaut ko gudru un labu, man likās, ka Dievs dzīvo kaut kur mākoņos - skaistā pilī, ir gudrs, labsirdīgs un taisnīgs... Man ļoti patika viena svētbilde, kurā bija attēlota Marija. Man viss likās tā labi un forši. Kad izaugu, reizēm man patika iet uz katoļu baznīcu Jēkaba katedrālē - piedaloties dievkalpojumā, rezēm likās, ka iegrimstu it kā meditācijā, it kā citā realitātē. It īpaši tajos gadījumos, kad tur dziedāja kāda sieviete (korī) - ar tik skaistu balsi kā lakstīgalai. Un tur bija arī kāds katoļu mācītājs, kura sprediķi likās tādi dzīvesgudri.
Ar to pozitīvās atmiņas par katoļticību man arī beidzas.
Es atceros, kā mēs abas ar mammuci reiz aizgājām pie mācītāja (man bija desmit gadi) un viņš pajautāja, vai mani brāļi ir iesvētīti un iestiprināti. Kad mamma atbildēja, ka nē, mācītājs saslējās inkvizitora pozā un kratot mammai ar pirkstu, vairākas reizes izsaucās: "Tevi dievs sodīs!" Vispār vairums manis dzirdēto katoļu sprediķu jebkuru emocionālāku cilvēku, kurš tam visam tic, var ievest depresijā. Dievs tādos sprediķos tiek iztēlots kā atriebīgs, ļauns, nekad nepiedodošs monstrs, kuram vajag verdzisku pakļaušanos un cilvēki tiek sodīti par visu - gan par būtiskiem, gan arī par formāliem pārkāpumiem. Un mammucis tagad ir ieņēmis galvā, ka par tiem "pārkāpumiem" tagad viņa tiks sodīta.
Es uz katoļu baznīcas dievkalpojumiem vairs neeju kopš tās reizes kad kāds cītīgs katoļu baznīcas aizstāvis mani pie baznīcas saķēra aiz rokām un mēģināja no manis "izdzīt ļauno garu", murminot kaut kādas lūgšanas, jo es biju pateikusi, ka neticu, ka labs cilvēks, kurš dzīvē ir veicis labus darbus un nodzīvojis labu dzīvi, nonāks ellē tikai tāpēc, ka nav katolis. Fanātiķi ir kaut kas briesmīgs.
Tomēr es zinu, ka ne visi katoļu mācītāji ir tādi. Visās reliģijās ir cilvēki, kurus ir dzīvesgudri un kurus var uzskatīt par īstiem skolotājiem. Tagad nu meklēju kādu tādu savai mammai- varbūt saruna ar kādu, kurš nav tik šauri domājošs, varētu palīdzēt viņai tikt pāri tai mūžīgajai vainas sajūtai. Vismaz daļēji - uz pārāk lieliem panākumiem es neceru. Bet nu nedarīt neko es šobrīd arī nevaru.
About this Entry
Sep. 3rd, 2010 @ 12:09 pm (no subject)
Uiii. Rīt pēc ilgiem, ilgiem, ilgiem laikeim beidzot būs sestdiena, kurā nekas nav paredzēts - varēšu celties tad, kad pati gribēšu, darīt to, ko pati gribēšu. Varēšu atpūsties pēc pilnas programmas. :) Es tā ceru. Tā kā atvaļinājuma laikā es nedēļu pamatīgi slimoju, piecas dienas biju darbā, vairākas dienas biju laukos pie vecākiem, nedēļas nogalēs spēlēju, tad laika tādai īstai atpūtai tā īsti nemaz nesanāca. Un man ik pa laikam vajag laiku, kurā es varu būt viena pati, sakārtot domas. Bet ir tā, ka nu man tā laika vienatnē vajag vairs tikai mazdrusciņ, izskatās, ka tūlīt atkal būs aktīvais cilvēkos iešanas, komunicēšanas un darbošanās periods. Galu galā - klāt rudens - mans mīļākais gadalaiks. :) :) :)
About this Entry