| Jan. 16th, 2007 @ 10:07 am (no subject) |
|---|
Man ļoti reti apnīk kāda dziesma. Un praktiski nekad neapnīk dziesmas, kas man tiešām patīk. Bet daudziem cilvēkiem ir tā, ka viņiem iepatīkas dziesma, tad viņi sāk to drellēt - klausās visu laiku, visur un vienmēr. Un pēc kāda laika saka - fui, tā dziesma ir apnikusi un tik ņemas to noriet. It kā tā dziesma būtu vainīga. Paši iznīcina savas pozitīvās emocijas - tā vietā, lai vienmēr varētu izbaudīt to dziesmu, pārsātinās ar to un nākošajā mirklī jau atkal meklē jaunu hītu, kuru klausīties bez savas jēgas, bet pēc tam atkal aizmirst.
Un līdzīga attieksme ir arī pret daudzām citām lietām - atrast, jūsmot, pārsātināties, aizmirst, meklēt nākošo, kas sniegs tikpat spilgtas emocijas. Nevis izbaudīt nianses.
Nesaprotu, laikam esmu dīvaina. Bet nu tā ir mana dzīve. |
