Nov. 3rd, 2021 @ 11:37 am (no subject) |
---|
Es - kā cilvēks - kurš ne vienu reizi vien savā dzīvē ir dabūjis nepelnītus uzbraucienus, ieteiktu - vienmēr - pirms uzreiz nosodāt kādu, papūlieties noskaidrot, vai minētā persona patiešām ir vainīga. Un cik lielā mērā. Kad es strādāju Zemesgrāmatā, pie manis vienmēr nāca cilvēki un lamājās, jo viņiem nevarēja atrast Zemesgrāmatu apliecības (tolaik es nebiju tiesneša palīgs un nekādas zemesgrāmatu apliecības nerakstīju). To projektus rakstīja vai nu tiesnešu palīgi vai arī paši tiesneši. Tad nu es gāju un meklēju - dažkārt kāds darbinieks bija aizmirsis to aiznest un ielikt attiecīgajā lietā, dažkārt ar nostiprinājumu bija kādas problēmas - piemēram, trūka kāda dokumenta. Es dabūju pār savu galvu visas lamas, kamēr īstie vainīgie turpināja darīt tā, kā viņiem ir ērtāk.
Un šajā vietā jau arī neskaitāmas reizes ir bijis līdzīgi - man neiesniedz datus, bet ir sašutuši, ka manā sagatavotajā atskaitē šo datu nav. Jo - tas taču ir bijis. Bet kā es to varētu uzzināt? Protams, laika gaitā es izstrādāju n-tās metodes, kā iegūt trūkstošo informāciju.
Bet tas viss manī radīja stresu. Protams, pārējie kolēģi man vienmēr teica - tikai neiedziļinies, nestreso. Kā Tev, tā tu tālāk. Bet es tā nevaru. Jo - vienā brīdī tā ir maza kļūda, bet ja katrs tā dara, tad jau vienā brīdī tās kļūdas kļūst milzīgas un seko kaut kas tāds kā Zolitūdes traģēdija, kurā tika atzīts, ka no traģēdijas būtu bijis iespējams izvairīties, ja vien tie, kuriem vajadzēja darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, to tā arī būtu darījuši. |