| Nov. 13th, 2020 @ 08:20 am (no subject) |
|---|
Vakar ar šausmām konstatēju, ka es joprojām esmu holeriķe pēc temperamenta. :( Man ne sevišķi labi sanāk sadzīvot ar holeriķiem - acīmredzot - tieši tāpēc, ka es pati tāda esmu. Ak, kungs. :( Tik daudzus gadus esmu mācījusies sevī iznīdēt holeriķa iezīmes. Vienu brīdi jau sanāca tik labi,ka es pat domāju, ka varbūt man ir kāds cits temperaments, bet nav vis. :( Nogurums, besis - un - aiziet jūriņā. Bet nu vienīgais labums, ka es esmu to apzinājusies un mēģināšu turpmāk vairāk valdīt savas emocijas.
Nē, es nesaku, ka holeriķi ir slikti - viņi tikai mēdz eksplodēt un viņu emociju aplitūda ir visai liela. Un tajā pašā laikā vienai daļai cilvēku (kuriem ar viņiem kopā nav jādzīvo) viņi varētu pat tīri labi patikt, jo viņus vērot - ir kā vērot viena cilvēka izrādi. Tā bija ar manu orķestra diriģentu - viņš bija eksplozīvs, holerisks, bet tajā pašā laikā arī īsts šovmens un harizmātisks cilvēks.
Galvenais - nepārvērsties par holeriķa slikto pusi - varmāku, histēriķi, kura klātbūtnē neviens neko nesaka - lai tik miers būtu mājās. Visai izaicinošs uzdevums, manuprāt. |
