| Oct. 5th, 2018 @ 08:10 am (no subject) |
|---|
Naktī sapņoju tādus dīvainus sapņus. Sākās ar to, ka sapnī es dzirdēju, kā kaut kādā muzikālā izrādē ir izmantota viena mana dziesma - tik minimāli pārveidota - teksts un brīžiem zilbes citas, bet melodija tā pati - īsts plaģiāts.
Bet vēlāk sazin kādā sakarā es biju pieteikusies vai nu būt par audžuvecāku vai arī par adoptēto - bet nu man kaut kādā sakarā pieveda klāt mazu - gadus četrus - vecu puisīti, kurš izskatījās nevis kā mūsdienu bērni, bet kā bērni no mana tēva bērnības laikiem - tālajiem piecdesmitajiem - vājiņš, ar nedrošu, izvairīgu skatienu, īsiem, pie galvas pieglaustiem matiem. Ģērbies viņš arī bija kā senos laikos - novalkāts pelēkzils krekliņš ar īsām piedurknēm, īsas bikšeles, īsas kokvilnas zeķītes un novalkātas šņorējamas kurpes. Sākumā viņš skatījās kaut kur sāņus, bet kad es viņam mierīgā un laipnā balsī uzjautāju par viņa mīļāko rotaļlietu, viņš sāka atbildēt. Sākumā nedroši - tikai pamājot vai papurinot galvu, nepaceļot acis uz augšu. Bet pēc mirkļa viņš jau tiktāl sadūšojās, ka uzdrošinājās caur pieri pašķielēt uz manu pusi. Laikam mans skatiens viņu iedrošināja, jo viņš pēkšņi atplauka un pastiepa man pretī savu roku.
Jocīgs sapnis. |
