| May. 24th, 2017 @ 09:57 pm (no subject) |
|---|
Šodien atkal biju aizgājusi uz flamenko nodarbību. Un uz stundu pilnīgi izkrita no galvas laukā darba lietas, vientulības sajūtas, no rīta no puķu poda izvēlusies difenbahija. Bija tikai ta-tara-ta-tara-ta-ta, ta-tara-ta-tara-ta-ta, ta-tara-ta-tara-ta-ta.
Nopirku abonimentu uz četrām reizēm (sākumam). Redzēs, kā man ies.
Forši parunāju ar savu kolēģi - viņa ir mana vienaudze - kādu pusgadu vecāka par mani. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kuri manā dzīvē mācīja man tikt pāri savai iedomībai un nevērtēt cilvēkus pēc kaut kādām atsevišķām pazīmēm. Kad mēs ar viņu iepazināmies - viņa bija mana pirmā darbaudzinātāja darbā, kurā es strādāju, neteiktu, ka viņa man tā baigi iepatikās - kaut kas viņas runasveidā man likās ne tāds, kaut kas vēl - tādos sīkumos. Un tikai vēlāk - kad sanāca ar viņu pakomunicēt vairāk, es savā sirdī pazemīgi atzinu, ka attiecībā uz viņu esmu ļoti kļūdījusies, jo viņa ir ļoti dzīvesgudrs un jauks cilvēks. Un viņai dzīve pakāpeniski iet uz augšu visās jomās, kas kā reiz nozīmē to, ka cilvēks savā dzīvē iet pareizajā virzienā. Un tātad - viņu ir jēga ņemt par piemēru. Viņa vispār arī tīri labprāt ar mani komunicē (mani dara biklu un pazemīgu forši cilvēki, kuri labprāt ar mani tiekas un runājas,jo man ir sajūta, ka es to neesmu pelnījusi (šito putnu es gan ar kaut kādu koku gribētu no savas galvas izdzīt, jo viņa čivināšana man reāli ik pa brīdim traucē)). |
