Albion

Vīramāte rakstīja, ka Latvijā visu laiku esot +25. Mums arī. Naktī.

Meklē vienistabas dzīvokli centrā.

Vēlmes:
- kopā ar komunālajiem +/- 300 eiro
- bez malkas apkures
- normāls remonts (duša virtuvē neder arī normāli remontēta)

Var būt arī istaba komunālajā dzīvoklī. Vēlmes šādā gadījumā:
- mazāk kā simts cilvēki (nu vēl 2 max)
- cena max 250 eiro
- būtu forši kopīga viesistaba

te vai luize.jansone@gmail.com

Šodien pirmo reizi pamēģināju, kas ir rogainings - kaut kas līdzīgs orientēšanās sacensībām, bet es nevaru salīzināt, jo tādās nekad neesmu piedalījusies. Bija ļoti forši, iemācījos pat mazliet saprast karti. Teorētiski arī kompas, bet es esmu gatava saderēt, ja mani ar kompasu atstātu vienu dziļā mežā, man tomēr nāktos kļūt lācim par barību.

Ņikita tikmēr visu dienu pavadījis un turpna pavadīt demolējot virtuvi, kas mani iepriecina. Es tikai ceru, ka mums tā remonta darīšana neievilksies tikpat ilga, kā guļamistabas. Jo gulēt dīvānā vēl ir ok, gatavot dīvānā ne pārāk.

noskatījāmies the big short. manis pēc visu filmu varēja runāt arī ķīniski, es nesaprotu nevienu ekonomikas jēdzienu. un stulbākais, ka filmā ik pa laikam tos jēdzienus izskaidro vai nu meitene burbuļvannā vai selēna gomeza, bet tik un tā - nekādas sajēgas. tik stulba nebiju jutusies diezgan sen.

laikā, kad diviem studentiem jāraksta studiju noslēguma darbi, tikai īsta un patiesa mīlestība spēj tos noturēt kopā. piemēram, mani viendien izbesīja, ka ņikita ir sagruzījies gandrīz vienīgajā vakarā mēneša laikā, kad man nav akadēmiskās depresijas. tomēr īstā un patiesā nāca talkā un vakaru abi noslēdzām priecīgi, priecīgi.

vēl citas svarīgas lietas:
- es mīlu jauno nac. bibliotēku. tur viss ir tik foršs, tik ērts un tik smuks. un es lietoju vārdu mīlestība, jo esam pavadījušas kopā tik daudz laika, ka tā noteikti nav vienkārša patika.
- pirmo janvāri aizvadīju zem vēdera vīrusa zīmes, otro - zem bibliotēkas. es ceru, ka tas par kā-iesāksi-tā-pavadīsi nav patiesība.

papisu visu diplomdarba tekstu, jo biju saglabājusi tikai vienā fleshā, kurš nokārās.

manam līgavainim šķiet nepieņemami stāstīt par kāju sēnīti, kamēr es raudu.
man šķiet - kamēr kopīgi neveicam klizmu (atsauce uz markesu), ir ok.

Mēs ar Ņikitu esam pasākuši doties kultūrantropoloģiskos riteņbraucienos uz dažādiem Rīgas rajoniem, lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo citur un atrastu vietu, kurā gribētu dzīvot mēs, ja pēkšņi kļūtu bagāti. Šodien secinājām, ka Priedkalnē noteikti negribētu dzīvot nekad. Pirmkārt, acis izdegtu skatoties uz mājām ar 20 m augstām kolonnām, otrkārt, es nezinātu, kā sveicināties ar kaimiņiem, kas tādās mājās dzīvo. It kā smieklīgi, it kā skumji.

Nedēļas prieks - uzzināju, ka pasaulē eksistē māsiņa, kura spēj iešpricēt neirorubīnu vispār bez sāpēm. Līdz šim man likās, ka tie ir garantēti puņķi un asaras (jā, man uzlikts lāsts, pārvērsties par bērnu, tiklīdz ieeju ārstniecības iestādē)
Nedēļas pret-prieks - ārstēšanās izmaksas nu jau rakstāmas ar 3 cipariem un man ir aizdomas, ka tas vēl nav viss, jo pirmdien jāiet uz datortomogrāfiju un gan jau tur arī kaut ko atradīs (jo kāpēc neatrast, ja var atrast, vai ne?). lūk, parasta saaukstēšanās. iesaku telpas nevēdināt un sēdēt silti piepurkšķinātos kabinetos!
ak jā, iesaku arī neiet pie dežūrārsta lāčplēša ielas poliklīnikā, jo, kad biju pie viņas teica, ka viss esot kārtībā un uz darbu var iet, jo arī viņas māsiņa visu laiku nākot uz darbu ar temperatūru un klepu.

es nevaru darbā lasīt texti, jo neizskatās labi, ka pilnā rīklē vienatnē smejos. bet dalīties par pīzdimiteru arī neērti.