Albion

ja kāds domā par to, vai veidot ģimenes pieaugumu suņa izskatā, noteikti iesaku to darīt. jo, neskatoties uz to, ka suns zaudējumos vien ir izmaksājis apmēram mēnešalgu, paņemt pogu bija, iespējams, labākais lēmums manā dzīvē.

jaunajā darbā ir tā, ka ir vai nu ļoti daudz darba vai nav nemaz (tā tam nav jābūt, tā vienkārši sagadās). vakar vēl mēģināju izlikties, ka strādāju, taisot kaut ko, kas kādreiz varētu varbūt noderēt. šodien nekautrīgi gūglēju cous cous nutrition facts, lasu visus cibas ierakstus pēc kārtas un domāju par to, vai expendables 3 šovakar man izraisīs tādu pašu sajūsmu kā pirmie.

ā, biju uz prāta spēlēm čarlstonā, sapratu, ka neesmu īpaši erudīta. nu tāpēc jau pirms tam uz tādām negāju. bet nu tiešām, kurš zina, kas ir flogistons vai kurš spēlētājs ir prototips NBA emblēmai? (Kurš vispār zina, kas ir NBA)

pēdējo trīs nedēļu laikā astoņas naktis esam gulējuši teltī, 5 dienas pavadījuši festivālā, 2 dienas intensīvi minot riteņa pedāļus augšā lejā pa grants kalniem. pēc šī visa es varu teikt - atpūta ir smags darbs. un nākamgad mēs ņemsim pārtraukumu no festivāliem. vecums, ibio. :D

mēs ar māsas kundzi abas esam vecas blozgas, salīdzinājumā ar trim citiem mazbērniem, kas brauc uz laukiem, bet te vietā teiciens - blozga ir tikai prāta stāvoklis (gandijs). liels prieks kārtīgi ievilkt ar bumbu sešgadniekam. kaut gan es jau esmu tizla, salīdzinājumam māsas kundze pletēja daudz sirsnīgāk (un joprojām nespēju noticēt, ka visus šos gadus viņa ir slēpusi no manis faktu, ka tautas bumbā viņu vienmēr izvēlējās pirmo)

tas ir vienkārši apbrīnojami, cik daudz problēmas atrisina milzīgs nogurums. atnākot mājās divpadsmitos naktī pēc 13 h darba dienas, kad rīt jāceļas 7os uz otru darbu, bet pa nakti vēl jāuzraksta pēdējais eksāmens, nav vairs nekādu domu, cik apakšnodaļās uzrakstīt visu, ko esmu izpētījusi un izdomājusi. darbu, kuru taisīju pāris nedēļas un par kuru domāju divus mēnešus, pabeidzu stundas laikā, pasniedzējam uzrakstīju - atvainojos, ka sūds (citāts aptuvens) un varu iet gulēt. galu galā jābeidz iespringt par atzīmēm - man tās tiešām neko nemaina - budžeta vietu nav vispār, manas zināšanas no cipariņa nemainās. no miega bada gan. āmen.

esmu saķērusi kaut kādu vīrusu un šajā sakarā mani nosūtīja uz leģendāro 310. kabinetu uz špricēm. un tad sākās. man it kā nav bail no adatām un tā, jo regulāri kā donors nododu asinis un esmu daudz maz pieradusi pie tās duršanas. rokā. ne dibenā. dibens ir pavisam cits, daudz sāpīgāks, stāsts. neizplūdīšu garos aprakstos, tikai viena epizode - es sēžu krēslā, man pār vaigiem diezgan nevaldāmi tek asaras, un māsiņa paijā man galvu un saka, ka es uzvedoties kā mazs bērns.

no rīta ļoti nāca miegs. 7 modinātāja atlikšanas nepalīdzēja izgulēties. atnācu uz darbu. palasīju book of erotic fantasy. atradu sev prestižklasi. tā kā joprojām nāk miegs un nespēju koncentrēties, tāpēc aizmirsu, kura tā bija.

viena lieta, kas mani darbā tiešām besī, ir apstāklis, ka neiet youtube. turklāt tas ir īpaši kaitinoši, jo pilnīgi visu citu var browsēt, bet to nē. tagad neuzzināšu par 11 gadus veco dziedātāju :(
http://www.tvnet.lv/muzika/jaunumi/509967-noskaties_skaists_video_ar_11_gadus_vecu_dejotaju

Aizsūtīju trim dažādām suņu skolām/treneriem e-pastu, neviens neatbild. Laikam šis ir viens no tiem pakalpojumiem, kurus vajag izlūgties. Pf. =/

Man liekas, ka no tās ādas, ko esmu nogriezusi no pirkstiem pēdējo mēnešu laikā, varētu pagatavot normāla izmēra kotleti. Un man īpaši besī tas, ka es nevis vienkārši iegriežu, bet ļoti bieži tiešām nogriežu nelielu gabaliņu nost. Tik kaitinoši, jo man visu laiku sāp. Valērijam Siņeļņikovam noteikti būtu ko par to teikt. Žēl, ka man nav pie rokas kādas no viņa viedajām grāmatā.