parasts citāc:

Kāpēc vispār ir emigrācija? Atbilde ir valdības gudrajā un viedajā plānā, kas tiek realizēts jau krietnu laiku. Plāns ir sekojošs- radīt Latvijā, īpaši reģionos, tādus apstākļus, lai cilvēki nevarētu eksistēt- likvidētas skolas, atņemta medicīna, 49% reģionu ceļu ir katastrofālā stāvoklī, ziemā un šķīdonī vispār nav izbraucami, jo netiek kopti, nav darba vietu, tuvākais benzīntanks 45 km utt., utjpr. Tas cilvēkus spiež aizbraukt vai nu uz Rīgu, vai emigrēt. Kas notiek tālāk? Cilvēks emigrācijā pelna naudiņu un sūta to uz Latviju saviem palikušajiem radiem- vecākiem, vecvecākiem un tiem, kas vairs nespēj emigrēt. Valstij šajā brīdī iestājas “pļaujas laiks”, un atliek šo naudiņu atņemt ar plēsonīgu nodokļu'(PVN pārtikai vien ko nozīmē!), nodevu, Latvenergo tarifu, obligāto maksājumu un sodu palīdzību. Par sodiem rakstu tāpēc, ka daļa ļaužu šo naudiņu nezināšanas pēc pārskaita uz Latvijas radinieku bankas kontu, un tad ieslēdzas VID- tas un tas nav deklarēts likumā noteiktajā kārtībā, par šito jāmaksā papildus nodoklis utt. Valstij nav jāattīsta infrastruktūra, lai cilvēki varētu dzīvot, bet jāatņem, jādīrā un jāiekasē! Šis ciniskais biznesa plāns nolādēti labi darbojas. Un visi “reemigrācijas plāni” ir darbības imitācija ar diviem mērķiem- rodas silti beņķi partiju bonzām un viņu radiem, un nekas nav jādara, otrkārt, tiek imitēta vētraina darbība- tā ir tāda kā nūjas grabināšana samazgu spainī, ar ko nodarbojas valsts.

/https://www.la.lv/ta-ir-pilnigi-tuksa-un-bezjedziga-lieta-arnis-kaktins-visai-kritiski-verte-reemigracijas-pasakumus-valsti

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.

Rīgā, Bauskas ielā, piektdien, 2. janvārī, pēcpusdienā pēc sprādziena sagruvušas konstrukcijas piecstāvu ēkas augšējos stāvos. 

Es nezinu, vai es savas atlikušās dzīves laikā tikšu tālāk par "God is a DJ" filozofiju, bet man patīk svinēt šo jocīgo tradīciju piešķirt cipariem pārdabisku nozīmi kopā ar weird ass cilvēkiem. Cienījama disene.

Veiksmīgu visiem jauno 2026.gadu!
Priekā!

cic dzejolīc:

Latvijas vēsture (Jaunākie laiki)

Mūsu zemes vēsture Jāstāsta bez jokiem.
Mēs vēl nesen Latvijā Lēkājām pa kokiem.

Pārtikām no mušmirēm, Krūmos velnu dzinām
Un nekādu kultūru, Protams, nepazinām.

Baiga tumsa valdīja, Nepārtraukti badi,
Kamēr beidzot pienāca Gaišie laimes gadi.

Austrumzemes valdniekam Laba daba bija.
Sērdienīšiem palīgā Tankus atsūtīja.

Mūsu zemes tirānam Bailēs kājas stinga.
Kas tad šim par ieročiem — Sētas miets un linga.

Pretī tādam pārspēkam Necelās tam roka.
Viņš tad arī padevās, Nokāpis no koka.

Austrumzemes valdniekam Kuplas ūsas bija.
Sērdienīšu asaras Prom viņš «izslaucīja.

Un, lai mums vairs nebūtu Ciešanu un moku,
Daudzus nosūtīja viņš Tur, kur vairāk koku.

Tā, lūk, vienā rāvienā Tikām saules vizmā
Un no akmens laikmeta Gandrīz komunismā.

Tālāk mūsu vēsturi Nav ko stāstīt gari.
Plūcās lieli valdnieki, Bija lieli kari.

Kam mēs, mazie, piederam, Lielie noprast lika,
Un, pa kājām maisoties, Mums visvairāk tika.

Nu jau mēs par cilvēkiem Pilnvērtīgiem kļuvām.
Nu jau varam uzskaitīt, Ko tad īsti guvām:

Kultūru un haltūru, Kubiešu, «greipfrūtus».
Klāt vēl vienu valodu Un gaļas subproduktus.

Bet, ja kāds no iedzimtiem Grib vēl rāpties kokā,
Piezvanām uz Maskavu — Un atļauja ir rokā!

/(c) tas pats V.Artavs

dzeja, iespējams, ka jau publicēta šeit:

Bij jauka dzīve zaķīšiem
Un vietas bija daudz,
Bet savairojās jenoti,
Un zaķi korī sauc:
— Ar jenotiem, ar jenotiem
Ir pilni meži jau.
No jenotiem, no jenotiem
Mums glābiņa vairs nav!—

Grib zaķīt uzkost burkānu,
Skat, jenots to jau ēd.
Grib zaķīts alā sildīties,
Bet tur jau jenots sēd.
Kā kungi jūtas jenoti,
Jo kauns ir viņiem svešs.
Tiem pieder visa pasaule,
Ne tikai zaļais mežs.

Kad sērga mežā ielaista,
Nav viegli vaļā tikt.
Gan zaķīšiem, gan ezīšiem
Būs prātus kopā likt!

/(c) V.Artavs

Varu painfluencēt kafijas dzirnaviņas. Femobook vārdu es biju dzirdējis iepriekš, bet tagad viņiem ir parādījušās elektriskās kafijas dzirnaviņas ar kodu A2. Gan jau par simts eiro var nopirkt arī labākas rokas kafijas dzirnaviņas, bet elektronisko dzirnaviņu segmentā šis ir bengeris. Es nepārskatāmā nākotnē biju sev jau iezīmējis vienas citas par kādiem divsimts eiro, bet uzzinot par šīm, es nolēmu baigi neatlikt. Tas lētums nāk no plastmasas korpusa, bet ieraugot viņas dabā, man jāsaka, ka tā ir labāka plastmasa, kā es biju iztēlojies. Statiskā elektrība, protams, all over the place, bet ar to es rēķinājos. Un no Taivānas viņas atnāca negaidīti ātri, neskaoties uz svētku sezonu. Viņi pat speciāli pielika Latviju, lai es viņas varētu arī pasūtīt.

Ja nu kādam aktuāli, you're welcome!

no elektrisko spēļu hronikām 

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

laba, un galvenais - reāla ideja:

***
Latviešu lielāko uzņēmēju domnīca "Laser" sagatavojusi Latvijas nākotnei četrus scenārijus. Visbēdīgākais no tiem saucas "Vientuļā" Latvija. Taču arī tas man liekas balstīts uz nepamatotu optimismu. Pie šī scenārija Igaunija jau galīgi aizgājusi līdz ar Somiju, Lietuva - galīgi savienojusies ar Poliju un Latvija palikusi - arī galīgi viena pati.
daudz ticamāks pareģojums būtu, ka Latvija tiks sadalīta divās daļās - Vidzemes teritorija kļūs par Igaunijas pagarinājumu (ja ne juridiski, tad ekonomiski), bet Kurzeme, Zemgale, Latgale ar laiku taps par Lietuvas ekonomisko telpu. Faktiski (kas attiecas uz Kurzemi (un Latgali, un Vidzemi)), tas jau ir sācies.
Katras valsts labklājības pamats ir resursi, ko tā spēj piedāvāt. Cilvēki, daba, ģeogrāfiskais novietojums, citi faktori. Kādi tad ir mūsu rīcībā?
Ja pieņem, ka Latvijas unikālie resursi ir daba un klimatiskā josla uz globusa, tad jājautā: ko tad mēs varētu iesākt ar šo gigantisko tukšo mežu, kas saucas Latvija? Varbūt piedāvāt to kā ideālo vietu, uz kuru vecumdienās pārcelties Eiropas turīgajiem iedzīvotājiem? Kuru veselība vairs nespēj sadzīvot ar Dienvideiropas neiespējami karstajām vasarām vai kuriem vairs nav komfortabli palikt Rietumeiropas musulmaņu pārņemtajās valstīs, kur pilsoņu karš kļuvis par ikdienas fonu? Līdzīgi kā bagātie amerikāņu pensionāri pārvācas uz Floridu pavadīt pārtikušas vecumdienas, Eiropas naudīgie seniori varētu pārvākties uz Latviju? Varbūt mūsu "Nokia" būtu masveidīga kompaktu ciematiņu būvniecība, kas speciāli paredzēti turīgu ārzemju pensionāru vajadzībām. Ar atbilstošu infrastruktūru, veselības aprūpi, kultūras programmu? Šādam mega biznesa projektam, kurā iesaistītos visa valsts, mums visi resursi it kā būtu - daba veselīgām pastaigām priežu mežos, kokmateriāli celtniecībai, cilvēku resursi apkalpojošam un medicīnas personālam. Arī kultūras piedāvājums, kas daudziem vecajiem eiropiešiem no svara. Latviešu arhitekti varētu izstrādāt veselus ciematus ar unikālu konceptu - "ideālās vecumdienas". Nevis veco ļaužu pansionātus nevarīgiem un nespējīgiem, bet ciematus aktīviem un vēl sprauniem turīgiem pensionāriem. Mazas mājiņas 1 vai 2 cilvēkiem (bērni jau vairs pie viņiem nedzīvos), veselības centri ar augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, baseini, restorāni ar deju zālēm, kur latviešu mūziķi spēlē 70.-80. gadu vecos labos gabalus un tādā garā.
***

https://nra.lv/viedokli/alvis-hermanis/510112-paregojumi.htm

//atjaunojam hercogisti, robeža pa Lielupi, Puzē pie ezera iežogotā teritorijā jau ir gatavs pirmais viesu nams.

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams.