Someone needs to hold its horses. Pun intended.

https://www.youtube.com/watch?v=rJUfFzd8nHI

https://www.youtube.com/watch?v=1Vd7ueYwfKY

https://www.youtube.com/watch?v=JAY8X7baWDk

Kādas tīrīgas un disciplinētas cibiņas iedvesmota, tīrīju plīti un aizdomājos - nez, cik laika cilvēki vispār velta mājas uzkopšanai? Vai visi uzkopj katru dienu? Vairākas reizes dienā? Katras pāris dienas? Reizi nedēļā? Reizi mēnesī? Un cik laika tas aizņem?
Es katru dienu tīru laikam tikai kaķa kasti. Pat trauki mūsmājās tiek mazgāti retāk, lai gan to mēs it kā darām pat divatā. Nu izņēmums ir kādas stihiskas nelaimes kā, piemēram, augļu mušiņas, kuras vienkārši ir jāsūc katru dienu nedēļu no vietas. Vai blusas, kuras, par laimi, sen nav bijušās (tuk tuk tuk pie koka). Un apmēram divas reizes gadā man uznāk maniakāla tīrības lēkme, kuru laikā tiek izmests vismaz konteineris ar visādiem štruntiem un noberzēts viss, līdz kam es vien varu aizsniegties (un ik pa laikam arī tas, līdz kam es aizstiepties nevaru).
Šo brīdi es, kā saprotams, ieskaitu pie tieši tādiem periodiem. Man ir pat excel tabula ar visām virsmām, kas jāiztīra!
Un kā iet jums?

Vai Xiaomi smart band, ar kuru ielīsts ūdenī, paļaujoties, ka "ierīce ir ūdensizturīga", kaut kur Rīgā ir salabojams? Kur un par cik? Vai ir vērts, ja tam ir jau divi gadi?

Vēl man tagam "kino" gribās ieviest atsevišķu jūzerpikču, un no visām, ko es spēju iedomāties (visus suņus un kaķus es esmu izskatījis, un neesmu atradis neko, ar ko girbētu releitot), visvairāk man patīk tā bilde, kur Maikls Džeksons sarkanā ādas jakā grauž popkornu. Patiesībā tā ir arī pirmā versija, kas man ienāca prātā. Bet... you know, Maikls mums ir diezgan problemātisks personāžs. Lai gan Lyric Blaster (ir tāda pagaidām margināla viktorīna Loftā) repertuārā ir "Pepsi Generation" melodija. Un arī "Smooth Criminal" turpina blāstot no JūTjūbes un Instagramiem.

Oh, wow! "Women Talking" izrādījās kaut kas cits nekā visas versijas, ko es varētu būt spējis iedomāties. Drošvien grāmatas formātā šis ir daudz niansētāk un ietilpīgāk, bet reizēm stāstiem vajag pielikt cilvēka sejas, lai tam noticētu pa īstam, un varbūt tieši tāpēc ir šāda filma. Bet atklāti sakot, man vispār patīk filmas kā stāstu medijs.

Dažas metaforas bija ļoti on the nose, taču ne mazāk jaukas. Nu, vai arī briesmīgas, bet jauks bija radošais veids, kā kaut ko parādīt, nenosaucot to vārdos. Bet lielākā vērtība, manuprāt, ir iespējas ļoti dekonstruētā veidā uz diskusiju paskatīties no malas. Vai varbūt ļoti konstruētā, es neesmu drošs. Problēma visiem ir viena, bet tik daudz dažādu skatījumu, kā to risināt. Drošvien tas parāda to, ka problēma visiem ir viena no putna lidojuma, bet katram jeb katrai ir savas sāpes, bažas, vēlmes un situācija, un tāpēc tik grūti ir panākt vienošanos.

Es, protams, negribu neko spoilot, tāpēc nespēju izteikties skaidrāk, bet man tagad ir jautājums, kāpēc šī filma tika ierindota tajās, ko es varu skatīties viens. Bet es neizslēdzu, ka reflektējot par šo tēmu visu mūžu, un iegūstot kaut kādu pārliecību par savu attieksmi, filma var raisīt arī aizkaitinājumu. Es tomēr tāpat kā Augusts esmu tikai vērotājs, mans viedoklis nav svarīgs.

Joks par to, ka izaicinājumu izvēlēties šodien fimu varētu atrisināt ar "Mērnieku laikiem", lika aizdomāties par to, cik liela nozīmē mūsdienās ir stāstiem, ko ir pieņemts uzskatīt par kanonu. Es arī iztēlojos, kā viss zemāk rakstītais stereotipiskā literatūras skolotājā varētu izraisīt automātisku sašutumu.

No vienas puses es saprotu ideju, ka skolā mēs iepazīstamies ar literatūras klasiku, lai saprastu to, kā mēs no punka "A" nonācām līdz punktam "B". No otras puses tādi pizģuki kā es neko no šī visa neiemācījās. Bet ja atmetam formu, evolūciju un laikmeta garu, es īsti neatceros, ka "Mērnieku laikos" būtu kāds dziļš saturs, kas būtu relevants mūsdienām. Nav gluži "Noziegums un sods". Un ar mūsdienām es nodeomāju to, ka mēs vairs nebraucam zirga pajūgā, un neēdam sklandrausi, bet gan to, ka mēs esam ekspozēti tik daudz dažādiem stāstiem un perspektīvām, ka daudzi tīņi mūsdienās pasauli saprot labāk, kā cilvēki mūža norietā pirms simts gadiem. Un es nesaku, ka viss saturs šodien ir kvalitatīvs, bet viņa ir tik daudz, un no tā ir teju vai neiespējami izvairīties. Par piekļuvi milzīgam pasaules stāstu katalogam visdažādākos abstrakcijas līmeņos nemaz nerunāsim. Bērns mūsdienās var pat safanoties par jebkuru reliģinu no budismam līdz islāmam, nevis būt ekspozēts vienīgajai pieejamai reliģijai, jo tiek paņemts līdzi uz dievkalpojumu. Un šķiet mazliet jocīgi šinī pārbagātībā divdesmito reizi malt uz rinķi šo veco melodiju, un birdināt aizkustinājuma asaras. Un viens ir "Mērnieku laiki", bet tas latviešu fetišs uz ciešanām un lekšanu Daugavā - vienlaicīgi irgojamies par to, vienlaicīgi glorificējam.

Ja mani kādreiz nošaus par dzimtenes nodevību, tas nebūs par lojalitāti pret ienaidnieku, lai gan humanitāras vērtības pārāk daudzu tautiešu acīs jau ir ienaidnieks, bet drīzāk par to, ka es nepietiekami mīlu Raini un Purvīti.

Maiks Taisons man liek domāt par to, kurš ir vai nav pelnījis piedošanu. Neesmu redzējis vai lasījis ar viņu nevienu interviju, bet visādi citāti no viņa, kas mētājas pa internetu, liek domāt, ka viņš spēj sakarīgi artikulēt savas domas un sajūtas. Vēl bez runām par to, ka viņa tituliem nav nekādas īstas vērtības, viņš arī runā par to, ka viņā joprojām mājo viņa personības tumšās puses, bet viņš ar tām tiek daudz labāk galā. Tas man rada vēlmi viņu cienīt, neskatoties uz viņa pagātni. Tas atvieglo arī iespēju cienīt viņa pagātnes sasniegumus un talantus. Manuprāt ir svarīgi apzināties gan savas personības sliktās, gan labās īpašības. Un es šo nedomāju kā vispārīgu frāzi, bet gribu pateikt, ka nepamatota sevis nosodīšana nav labāka par nepamatotu iedomību. Tā ir citādāka, bet abas ir kaitnieciskas, un bieži ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Bet piedošana dod telpu mēģinājumam būt labākam cilvēkam.

Otrdien, braucot uz treniņu, Tidal nolēma mani aplaimot ar vairākiem bangeriem. Šis tieši prims treniņa mani īpaši iejūsmoja.

https://www.youtube.com/watch?v=aAQWJKQ8Lzo

bonijas un klaida latvieši

Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies.

Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas.

Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.

Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs.

Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis.

Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba.

Baltā šokolāde un citrusa ziedi. Es neesmu drošs, ka šie apraksti kaut ko reāli nozīmē, kad runa ir par kafiju. Un es pat neesmu drošs, kas mani satrauc vairāk - doma, ka kafijas pārdevēji paši šim tic, vai doma, ka viņi netic. Pagaidām turos pie domas, ka tie ir vietējie grauzdētāji, kuriem ir "vienīgā full washed" vai "vienīgā no šīs valsts" kafija. Bet galvenokārt pie domas, ka tie ir vietēji, un varbūt kaut kādā brīdī jāpāriet uz kaut kādu no bulshit Andrito vai Rocket. Precīzāk sakot, viņu bulšitā es neesmu vēl iedziļinājies, bet viņi jau tā ir all over the place.

Varbūt vēl bez spēļu vakariem ir jātaisa kafijas degustācijas vakari, kur katrs ierodas ar savu kafiju un kafijas gatavošanas rīku, un tad visiem ir iespēja paslurot ar karotīti vairākas kafijas, un mēģināt sagaršot kaut kādu šokolādi ar kaut kādiem citrusiem. Principā es jūtu, ka kafijas garšo dažādi, lai gan arī no dienas uz dienu es nevaru iegūt sistemātiski vienādu rezultātu, bet kad es esmu izdzēris veselu paku, es spēju vien secināt to, kā iepriekšējā kafija atšķiras no nākamās. Vai man ir kādas specifiskas preferences, es nezinu, un līdz ar to es pat nevaru izlikties, ka visi tie baltās šokolādes apraksti man kaut kā palīdz. Jūs to kafiju neesat sadedzinājuši kopā ar visu garšu, un ar to man jau pietiek. Vēl, protams, arī janvāris nav aiz kalniem, un tad būs iespēja dabūt visus tos kafijas adventes kalendārus par milzu atlaidēm, kur iekšā ir precīzi viena porcija kafijas. Nav gluži paralēlā degustācija, un tomēr.

Ar vīnu vismaz ir vieglāk, jo pudele vīna netiek dzerta mēneša garumā. Ar vīnu ir mazliet grūtāk, jo tur ir alkohols, bet nav jau tā, ka kafijai nav savi trūkumi.

Pirmo reizi savā kaloriju un uzturvielu skaitīšanas eksperimentā iedomājos, ka pusdienas taču var mierīgi sakomplektēt arī Rimi salātu bārā. Tur ir vista, tuncis, vārītas olas, svaigi un konservēti dārzeņi, salātlapas...
Starp citu, viens no eksperimenta nolūkiem bija paskatīties, kā es izskatītos 53 kilo komplektācijā. Nu, neko, tīri normāli izskatos :)

Ārkārtīgi skaista maza filmiņa par burvību mežā un cilvēku sirdīs.

Lauva iesnu dēļ neaizgāja uz skolu. Un uz tikšanos ar savu tēvu, kā rezultātā K. jau otro dienu nes man ārā smadzenes: basically viņš gribot vest Lauvu pie ārsta, lai ārsts apstiprina, vai Lauva patiešām ir slims. Un ja slims, vai tiešam tik slims, kā es saku, un kā viņu jāārstē, un varbūt viņu jāārstē pilnīgi citādāk nekā to daru es. Jo citādāk K. neko nesaprotot, un viņam esot tiesības saprast, un zināt, un būt lietas kursā, un tas viss tikai manās interesēs, un kopējie mērķi un saskaņotās vadlīnijas bērnkopībā, bla bla bla.
Pajautāju, kāpēc viņam liekas, ka viņš sapratīs dakteri, kas veltīs viņam 15 minūtes, nevis divas dienas, kā es tagad. Un ja viņš vēl neliksies mierā, tad pieprasīšu arī ārsta izziņu, ka viņš pats vispār ir pilna prāta. Un tad vēl izziņu par ārsta kompetenci un pilno saprātu.
Jo pagaidām man tas nav saprotams, un man arī ir tiesības, vai zinies!