kaut kā tā:

https://www.la.lv/12-lietas-ko-sapratis-tikai-tie-kas-uzaugusi-latvijas-laukos

Praktiskie soļi pensionāram Rīgā

"Praktiskie soļi pensionāram ar ~300 EUR pensiju Rīgā:

- Atrodi divus kopdzīvotājus — brāli, māsu, senu draudzeni, bijušo darba kolēģi. Cilvēku, kuru pazīsti un kuram uzticies.
- Kopīgi apvienojiet mājokļus vai īrējiet vienu — trīs cilvēkiem 48 m² divistabu dzīvoklis ir ekonomiski optimāls modelis. Ja vienam no jums pieder dzīvoklis, pārējie pārceļas pie viņa.
- Katrs individuāli piesakies trūcīgā statusam Rīgas Sociālajā dienestā.
- Piesakies mājokļa pabalstam ar visiem komunālo pakalpojumu rēķiniem.
- Regulāri saņem ES pakas Latvijas Sarkanā Krusta izdales punktos.
- Noformē personalizētu e-talonu bezmaksas sabiedriskajam transportam.
- Reģistrējies pie ģimenes ārsta kā trūcīgais — pacientu iemaksas atceļ, kompensējamie medikamenti bez maksas.

Vientuļš pensionārs Rīgā ar 300 eiro pensiju izdzīvot nevar. Viņa mēneša deficīts ir 54 eiro, gada — 648 eiro. Šis ir izdzīvošanas režīms, kas noved pie veselības pasliktināšanās, sociālās izolācijas un priekšlaicīgas institucionālās aprūpes.
Trīs pensionāri, kas dzīvo kopā un izmanto visus pieejamos atbalsta mehānismus, var izdzīvot. Katram mēnesī paliek 131 eiro rezerve — nauda medikamentiem, apģērbam un kultūrai."

PS - kas notiek, ja nesanāk ievērot šos parktiskos soļus:
"...Deficīts −54 EUR mēnesī. Gada laikā tas ir −648 EUR — praktiski divu mēnešu pensiju iztrūkums.
Ko tas nozīmē realitātē? Pensionārs sāk taupīt uz medikamentiem (izlaiž devas vai izvēlas lētākas alternatīvas), samazina apkuri ziemā (dzīvo aukstumā), pārtiku pērk zemākas kvalitātes, atsakās no higiēnas precēm. Pēc dažiem gadiem šī izdzīvošanas režīma parādās veselības problēmas — hipotermija, nepilnvērtīgs uzturs, novājinājums, neārstētas hroniskas slimības. Tas savukārt rada lielākas izmaksas veselības sistēmai un noved pie priekšlaicīgas institucionālās aprūpes nepieciešamības."

https://ekonomists.lv/vai-pensionars-riga-var-izdzivot-ar-300-eiro-pensiju/

Vai esi gatavs?

"Ja lauksaimnieks zina, ka viņam ir garantēts tirgus, viņš būs gatavs šo produkciju audzēt un tā būs pieejama arī tā sauktajā X stundā, tādēļ ļoti būtiska loma ir pašvaldību, valsts iestāžu un armijas pārtikas iepirkumiem. Tā ir valsts svira, ar kuru var radīt konkrētu pieprasījumu – cik kartupeļu, burkānu vai citu produktu vajadzīgs, un panākt, lai iepirkumos primāri izvēlas vietējo produkciju. Valsts tērē savu naudu, un katram labam saimniekam jādomā, kur tā aiziet. Ja publiskajos iepirkumos pērkam importētu pārtiku, mēs eksportējam savu naudu.
Tomēr ir pašvaldību vadītāji, kuri labprātāk pirks importētu pārtikas produkciju, ja vien tā būs kaut nedaudz lētāka. Viņi saka: nauda tāpat ir iztērēta. Bet, ja tā samaksāta vietējam zemniekam, viņš maksā vietējam frizierim, pulciņa vadītājam un citiem pakalpojumu sniedzējiem savā novadā. Nauda turpina cirkulēt reģionā, nevis aiziet uz Poliju vai Lietuvu.
...piemēram, Zviedrijā reģionālā līmenī nopietni vērtē, kā apdraudējuma gadījumā pabarot iedzīvotājus. Aprēķina, vai reģionā vispār ir pietiekami daudz hektāru nepieciešamā pārtikas apjoma izaudzēšanai. Tas ietekmē pat lēmumus, vai konkrētu lauksaimniecības zemi drīkst atdot rūpnīcai.
Latvijā izlaide ir zem tūkstots eiro no hektāra, bet Somijā – virs diviem tūkstošiem eiro.
Lietuvā izlaide ir ap 1300 eiro no hektāra, Igaunijā izlaide no viena hektāra nav būtiski augstāka kā Latvijā."

https://www.la.lv/lauksaimnieciba-ka-valsts-drosibas-jautajums-vai-latvija-krizes-bridi-spetu-sevi-pabarot

tā rūdījās tērauds:

"Vai pensionārs Rīgā var izdzīvot ar 300 eiro pensiju?
Par to, kā pensionāram Rīgā izdzīvot ar 300 eiro pensiju, izsmeļošu rakstu izveidojusi Ekonomists.lv redakcija. Rakstā analizēts, kā ar 300 eiro pensiju Rīgā var iztikt vientuļš pensionārs un trīs pensionāri, kas dzīvo kopā un izmanto pieejamo sociālo atbalstu.
Vientuļam pensionāram, kurš dzīvo 30 m² dzīvoklī un neizmanto pabalstus vai citas priekšrocības, aprēķinātie ikmēneša izdevumi ir aptuveni 354 eiro. Tas nozīmē 54 eiro deficītu mēnesī jeb 648 eiro gadā. Lielākās izmaksas veido mājoklis, pārtika un medikamenti.
Citāda situācija veidojas, ja trīs pensionāri dzīvo kopā, dala mājokļa izmaksas un izmanto trūcīgā statusu, mājokļa pabalstu, ES pārtikas un higiēnas pakas, kompensējamos medikamentus un citus atvieglojumus. Šādā gadījumā aprēķinātie izdevumi ir 169 eiro uz cilvēku mēnesī, bet no 300 eiro pensijas paliek 131 eiro rezerve.
Rakstā uzsvērts, ka tik lielu atšķirību rada kopīga mājokļa izmantošana un sociālā atbalsta pieejamība. Tajā aplūkoti arī ārvalstu pētījumi, kas liecina, ka senioru kopdzīvošana var samazināt izmaksas un vienlaikus mazināt sociālo izolāciju.
Ar 300 eiro pensiju vienam pensionāram Rīgā, pēc šī aprēķina, nepietiek, taču, dzīvojot kopā ar citiem un izmantojot pieejamos atbalsta mehānismus, finansiālā situācija būtiski uzlabojas.
Ekonomists.lv redakcija secina, ka vientuļš pensionārs Rīgā ar 300 eiro pensiju izdzīvot nevar, bet, dzīvojot trijatā – var. “Starpība starp abiem scenārijiem gadā ir 2 220 eiro uz vienu pensionāru. Tas nav nabadzības jautājums — tas ir informētības, sociālās organizētības un kolektīvās rīcības jautājums. Ja Latvijas pensionārs zina, kā izmantot sistēmu, un ja viņam ir cilvēks, ar kuru dzīvot kopā, 300 eiro pensija Rīgā vairs nav nāves spriedums, bet gan pietiekams pamats izdzīvošanai."

https://www.la.lv/vai-valsts-grib-lai-mes-atrak-nomirtu-tukstosiem-latvijas-pensionaru-spiesti-iztikt-ar-grasiem

"Vientuļš pensionārs ar 300 EUR pensiju Rīgā izdzīvot nevar — mēneša deficīts ir 54 eiro. Taču trīs pensionāri, kas dzīvo kopā un izmanto visus atbalsta mehānismus, var izdzīvot ar 131 eiro rezervi mēnesī. Aprēķins un pierādījumi.

Kāpēc atšķirība ir tik dramatiska
Trīs faktori kopā rada šo transformāciju:
Pirmkārt, fiksētās izmaksas dalās starp trim. Apsaimniekošana, apkure un komunālie maksājumi lielā mērā ir fiksēti neatkarīgi no cilvēku skaita mājoklī. Kad tie sadalās starp trim cilvēkiem, katra individuālā izmaksa krītas par divām trešdaļām.
Otrkārt, mājokļa pabalsts pilnībā sedz atlikušās mājokļa izmaksas. Rīgas Sociālā dienesta formula trūcīgai pensionāru mājsaimniecībai ir dāsna — apkures sezonā tā praktiski sedz visus normatīvos mājokļa izdevumus.
Treškārt, ES atbalsta pakas un veselības atvieglojumi novērš citas lielās izdevumu pozīcijas. Pārtikas un higiēnas paku vērtība kopā ir ~66 EUR mēnesī uz mājsaimniecību. Kompensējamie medikamenti trūcīgā statusa pensionāram ir bez maksas."

https://ekonomists.lv/vai-pensionars-riga-var-izdzivot-ar-300-eiro-pensiju/

Kopš komunikācijas ar Tele2 klientu servisu, es nebiju saskāries ar tik... pat nezinu, kuru no visiem vārdiem izvēlēties. Tātad, cilvēks caur US Post nosūtīja man paciņu, un pēc kāda laika no viņa atnāca ziņa, ka esot kaut kādas problēmas otrpus okeānam ar sūtījuma operatoru. Sūtījuma operators, ne saukts, ne aicināts, ir Omniva. Pirmajā mirklī nešķiet liela problēma - ir tracking numurs, ir zināms, ka paciņa ir atnākusi uz Latviju, un ir bijis "mēģinājums piegādāt". Es nezinu, kā notiek klientu servisa apmācības, bet es apbrīnoju spēju saražot tik daudz bezjēdzīgu vārdu, un sniegt tik maz informācijas. Notiek sarakstes otrā diena, un es esmu noskaidrojis, ka pie sūtījuma nav norādīts telefona numurs, es pats nevaru pieteikties tādu norādīt, un paciņas sūtūtājam būtu šī informācija jāprecizē. Es nezinu, kāds ir sūtītāja neattapības līmenis, bet pēc informācijas kas man ir pieejama, Omnivai nešķiet, ka viņiem kautkas būtu jādara šai sakarā. Visvairāk mani nokaitināja frāze "mēs saprotam", jo pilnīgi nekas neliecina, ka Omninavs klientu serviss kaut ko saprot, vai pat vēlas iedziļināties, un pat uzdodot precīzus jautājumus, viņi turpina atbildēt uz jautājumiem, kas mani maz interesē. Lai gan es līdz sirds dziļumiem nīstu visus pārkinga operatorus, viņi vismaz precīzi saprot mana sašutuma iemeslus, un uzreiz skaidri izstāstīs, kāpēc es ar asti ierautu starp kājām varu iet paraudāt stūrī. Savukārt vajadzdību uzturēt šādus pseidoservisus es nesaprotu. Es gandrīz esmu pārliecināts, ka jebkurš mākslīgais intelekts ar šo uzdevumu jau tagad tiktu galā labāk kā īsts dzīvs cilvēks. Ne tā, ka es par to priecājos, vienkārši bēdīgi secinu.

Bet kopumā, vēl bez paziņojuma, ka Omniva ir tāds sūds, un man pat nebija ne jausmas, es gribēju teikt, cik ļoti mani kaitina šis korporatīvais "therapy speak". Jebkurš darbinieks var kļūdīties, būt noguris, manis pēc pat reizēm uzdirst klientam, mani neinteresē perfekcija. Bet pohujam pa virsu uzvilkt šo tukšo "pieklājīgo valodu" ir tāds laikmetīgs sūds, ka es vienkārši nevaru.

Braucu mājās no darbiņa, nolemju izkāpt pāris pieturas pirms mājām, drusku pastaigāties, durvis atveras un aiz tām stāv... Lauva. Kurš ir nupat beidzis klaiņot ar citiem zvēriem un tagad dodas mājās.
Dikti sapriecājos. Mums ir lemts būt kopā, par to nav nekādu šaubu!

pakomunicēju ar gūgles mākslīgo intelektu
viņš, bļ, pamatinfo par tēmu ņem nez kāpēc no redita
ne tas, ka tas būtu kaut kā īpaši slikti, taču līdz perfekcionismam patālu

"Kuram gan nepatīk Ņujorka?" jautā Šmits par savu jauno mājvietu. Viņš intervijā "Sporta Studijai" atklāja, ka iepriekš ticis brīdināts par to, kas viņu var sagaidīt metropoles ielās. "Pirmais šoks man bija braucot [ar automašīnu], jo domāju, ka avarēšu 20 reizes piecu minūšu laikā."
-----------------------
Laikam Albertam, atriebjoties par Porziņģi, tā arī neviens nepateica, ka Ņujorkā ar mašīnām braukā tikai taksisti

vakara prieks:

"Gobzems saprata, ka konkurencē ar Stepanenko zaudē savu mazo krūšu dēļ."

/(c) FB

No visiem vēlēšanu rezultātiem man zīmīga šķiet vēlētāju aktivitāte. Grūti pateikt, cik daudz no nebalsojušajiem šo lēmumu ir izdarījuši pēdējā brīdī, bet neatkarīgi no tā, tas ir nepārprotams signāls tam, ka puse vēlētāju nav gatavi atbalstīt nevienu no esošajām politiskajām partijām. Kulbergs var dirst cik grib par izteikto uzticību, bet viņš nepārstāv pat pusi Latvijas vēlētāju. Un var šeimot neaizgājušos, bet tas ir no pašu vājuma pozīcijām. Ja tu nezini, ka šeimošana nestrādā, tu neesi diez ko emocionāli inteliģents. Ja tev liekas, ka puse vēlētāju neaizgāja slinkuma dēļ, jo tas viss prasīja tik daudz laika un piepūles, tu varbūt neesi gudrs vēl arī citos veidos. Es domāju visiem demokrātiskā procesa entuziastiem būtu vērts veikt kādas aptaujas un pētījumus, kamēr atmiņas ir svaigas. Es pieņemu, ka diezgan liela apātija ir jauniešu vidū, bet ar Progresīvajiem vien, kas paši nespēj noturēt savas latiņas, labāk nebūs. Bet tā, protams, ir tikai mana spekulācija, hence ir vērts veikt tos pētījumus.

nebūtiski:

vakar vēl nebiju atbraucis mājās no vēlēšanu iecirkņa, bet balsis jau bija saskaitītas...
šodien kopējie rezultāti interesanti:
jaunie potenciālie netika pāri 2%, biju cerējis, ka tiks
zilo (liel)zemnieku savienībai pelnīta skuju taka, žēl, ka asl nespēja uz turieni nosūtīt nodevēju apvienību
p un jv rezultāti mazliet pārsteidza, pirmajiem biju domājis mazāk, par otrajiem bija prognoze zem 5% vai pie 20% (valsts aparātam kalpojošie pacentīsies)
as, lpv, sv/j loģisks rezultāts, darbs nes augļus, kaut vai tikai tas, kas soctīklos atspoguļojas

upd jautrība
st! 1.999% - būs, vai nebūs maģiskais valsts finansējums?
pēc 2st - nu jau 1.998% ;)
biržu slēdzot - 1.997% - oi, oi, oi

pēdējo dienu degvielas cenas:

benzīns - 1.72,
dīzelis - 1.98 (BP - 2.03, uz šosejas vairāk)

Es jums pastāstīšu, par ko es mīlu megakorporācijas.

Es diezgan ilgi esmu klausījies no visādiem audio entuziastiem par to, kā Apple čārdžo nesamērīgi lielu naudu par mid produktiem. Un es saprotu viņu punktu. Ja tu mēģini sasniegt kaut kādu matemātisko perfekciju ar sabalansētiem grafikiem, consumer electronics vienmēr būs vilšanās. Bet ir dažādi rīki dažādām situācijām. Es ļoti mīlu savas atvērtā tipa austiņas, bet man jau kādu brīdi ir arī AirPod Max, un man jāsaka, ka tās ir ļoti labas austiņas konkrētām situācijām un saturam. Jāatzīst gan, ka es viņas nepirku par pilnu cenu, un maksāt pilnu cenu par jaunāko versiju es tā uzreiz nemestos.

Viena lieta, par ko es biju skeptisks, ir vajadzība pēc visām tām Dolby tehnoloģijām mājas elektronikā. Tā nav nepieciešama lieta, lai baudītu kino vai mūziku, bet ir brīži, kad ir prikolīgi, ka kaut kas tāds eksistē. Smieklīgākā pieredze šai sakarā man bija šovasar, kad brīvdabas pasākumā, kad lielākā daļa cilvēku jau gulēja savās teltīs, es gāju uz krūmiem pačurāt. Bija tumšs, un es klausījos mūziku uz austiņām. Tanī brīdī, kad es biju jau krūmos, man kāds iečukstēja pakausī, un lieki teikt, ka es gadrīz palēcos aiz pārsteiguma. Nekādus mostrus vai krīpus es nesatiku, un izrādījās, ka tie čuksti bija vienkārši daļa no skaņdarba, kas tanī brīdī skanēja austiņās. No citām fīčām, es agrāk pat neapsvēru vajadzību pēc noise canceling, un lai gan šo fīču es nelietoju pārāk bieži, ir situācijas, kad tā ir nenormāli noderīga funkcija. Man gan arī ir īpašas attiecības ar skaņu, un ja mani mēdz kaitināt ventilatori un veļas mašīnas, bet es arī reizēm klausos mūziku, lai aizmigtu. Un tad ir visas tās taktilās lietas, kas mūzdienās nav nemaz tik pašsaprotamas, kā man likās. Kamēr visādi Sony un Zenhaizeri aizraujas ar skārienjūtīgām konrolēm, AirPod fiziskās pogas ir kaut kas maģisks. Es diezgan bieži kaut kur pārvietojos ar suni, un es esmu diezgan drošs, ja man būtu kaut kādas problēmas ar kontroļu reponsivitāti, es diezgan drīz beigtu staigāt ar suni austiņās. AirPods man ļauj diezgan labi kontrolēt visu bez pārsteigumiem arī cimdos vai caur apgērbu. Es nespēju nedomāt par to mītisko dizaineri no Kalifornijas, kā liecina visi uzraksti uz ābolu kastēm, kas ir dizainējis to rullīti. Nedomāju, ka viņam dzīvē par kaut ko ir jāsūdzās, bet pieņemu, ka viņam ir māja, sieva, bērni un suns, un dizainēt visādas šādas lietas ir vienkārši viņa dayjob. Pēc tam kaut kur Ķīnā bērni ar saviem mazajiem pirkstiņiem tos rullīšus lasa kopā, bet domāju, ka tas dizaineris nav dizainējis arī megakorporācijas piegāžu ķēdes, bet tikai to rulīti. Visbeidzot būšana Apple ekosistēmā arī palīdz. Sure thing, evil corp dara arī visas savas evil lietas, bet tomēr ir arī sajūta, ka kāds ir kērojis par to cilvēku, kas iegādāsies kaut kādu kompānijas gadžetu.

Noslēdzot tēmu, šīs dziesmas radio bija labs veids, kā noslēgt vakaru. Visas fīčas, protams, supportē tikai Apple Music, bet arī bez tā, manuprāt, labs treks.

https://www.youtube.com/watch?v=omFiEjEEcJ4

Drama loves me: pat tad, kad aizgāju nobalsot, nokļuvu skandāla epicentrā: iecirkņa vadītāja brēca uz plikpauri ādas jakā. Aizdomīgais subjekts nupat bija izvilkts no iestādes pagraba un tikpat paaugstinātos toņos un ar stipru, zīmīgu akcentu aizstāvēja savas tiesības uz Krimu paskatīties, kur viņš balsos.
Es aiz šausmām automātiski, ar muguras smadzenēm, savilku saviem favorītiem plusus. Mīnusus gan kārtīgi aizkrāsoju. Nekas, gan jau arī tā derēs.
Bet brīžiem man liekas, ka man virs galvas ir iekarināts pašai savs mākonis. Kā Olafam no Frozen vai Travis solistam.
// pieļauju, ka incidentam pat nebija politisks raksturs; visticamāk, vīreli interesēja bez uzraudzības atstāti maki, telefoni vai jelkādas citas vērtslietas. Tā mums te Ķ-ragā dzīvojas

Es vakar secināju, ka es morāli nebiju gatavs idejai, ka KKC kaut kad arī veras ciet. Tīri racionāli tas ir pilnīgi loģiski, un visdrīzāk es to esmu piedzīvojis iepriekš, bet emocionāli šķita, ka tā ir vieta, kur cilvēki nāk un iet, un dzīve neapstājas kā tādā mītiskā mežā. Bet tas arī parāda to, cik ļoti es esmu atpalicis no naktsdzīves urbānā vidē.

Stāstu par bērnus grūmojošiem čatbotiem es atstāšu citai reizei, jo... pasaule ir ļoti dinamiska vieta. Izskatās, ka ētiskās latiņas turētājiem latiņa ir izrādījusies par smagu. Par ko man īsti nebija šaubu, bet jāsaka, ka dažas situācijas gan ir diezgan melnbaltas, lai tur nebūtu grūti pieņemt lēmumus. Bet te nu mēs esam. Bet labi, manus personīgos svītrojumus tas maz ietekmē, jo pieugušos istabā es jau sen neuzskatu par pieaugušajiem. Bet oponentiem - well played!

Es te vēroju, kā visi ir sarosījušies uz politiskiem viedokļiem. Savulaik es cilvēkus rosināju izdarīt izvēli par jaunām sejām politikā, par ko mani nosauca par koministu, un tas vēl bija mūsu inteliģentais sabiedrības slānis, tāpēc tagad neredzu jēgu iesaistīties šajā pseidoaktīvismā.

Taču viens arguments, kas gan vairāk izskan kā pārmetums, ir tāds, ka Progresīvo vēlētāji balso par kaut kādām izdomātām problēmām. Redz, kaut kādi būmeri varbūt arī nav ideāli visās izpausmēs, bet viņi toties ir kārtīgi "saimnieki". Pieņemu, ka ar to domāts ir labi vadītāji. Saimnieks svešās kabatās tomēr nav glaimojošs apraksts. Nefokusēsimies uz Kulbergu, bet es viņu pieminu tāpēc, ka redzēju fragmentu, kur viņš paskaidro, kur ir sievietes vieta. Latvija varbūt nav liela valsts, bet tomēr vairāk par miljonu cilvēku. Varu derēt, ka var atrast kādu labu un pieredzējušu vadītāju visos sainieciskajos jautājumos, kas vienlaikus nebūs emocionāli atsaldēts. Un pat ja visiem būmeriem var būt savs personiskais viedoklis, neviens viņus ar varu nespieda izteikt visādus sociāli neadekvātus vispārinājumus, un tad palikt pie saviem sainieciskajiem jautājumiem.

Es varbūt nesākšu kolekcionēt kompaktdiskus, bet šķiet, arī es esmu sasniedzis stadiju, kad man vajag biežāk iet pieskarties zālei. Par laimi analogā ikdiena man nav jābūvē no nulles. In fact, es te uzinstalēju vienu no daudzajām aplikācijām, kas solās būt alternatīva algoritmu saturam, un secināju, ka es nespēju dokumentēt savu dzīvi tādā līmenī, lai man būtu septiņas bildes nedēļā, ko tajā aplikācijā ievietot. Tas gan nenozīmē, ka es esmu pasargāts no algoritmiem un klankera, un es nevaru apgalvot, ka soctīkli nav nozīmīgs instruments, lai uzzinātu jaunas lietas. Bez soctīkliem var arī palaist garā faktu, ka draugi spēlē diseni vai rīko dzimšanas dienas svinības. Es gan ceru, ka drīzumā būs Bluesky līmeņa tipping point. Jo, piemēram, kas darās Tviterī, man nav ne jausmas jau stipri sen.

Pirms kāda laika ASV bija kaudze gadījumu, kad cilvēki, kuriem ir nozagts telefons, ir pazaudējuši pieeju savam Apple ID. Arī naudu, bet naudas izkrāpšanas shēmas ir daudz un dažādas, un tur ir mazliet citi noteikumi. Gadījumi ar telefoniem balstījās uz sociālās inženierijas metodēm, un telefona passcode iegūšanu, tāpēc Android lietotiājus pasargāja citi ekonomiskie faktori.

Pret paviršību sociālās situācijās šie tehniskie risinājumi nelīdzēs, bet jāsaka, ka es pavisam citādāk tagad skatos uz pirksta nospieduma lasītāju un sejas atpazīšanu. Ir, protams, cilvēki, kas nesihronizē savus datus ar korporāciju serveriem, un pret savu ierīci attiecas kā pret priekšmetu, kas jebkurā brīdī var izgaist, and good for them, bet izrādās būt mazliet paranoiķim ir sliktāk kā pilnībā paļauties uz korporāciju dizainēto lietojamību. (Lielisks vārdu salikums man te sanāca.) Ar "mazliet paranoiķiem" es domāju tos, kas baidās šērot savus biometriskos datus, bet brīvi dalās ar saviem foto ar serveriem, un glabā paroles telefonā.

Es nejūku prātā, vismaz ne vairāk kā parasti, man šodien darbā agrā dežūra - pusē septiņos, vēl tramvajā sēžot, iespraudu sērkociņus acīs, lai neaizkrīt, un sāku rukāt.