Tik gara pastaiga pa baltajiem ceļiem. Viss grimst tumsā, jo tur, kur es devos, nebija laternu, kas apspīdētu ceļu, kas ļautu man redzēt, kur spert nākamo soli. Es tikai gāju. Viena. Kāpēc? Vientulība šobrīd ir mana māsa. Viņa neatstāj mani.. Man par spīti, vai par laimi? Kurš gan zin to paateikt. Lai jau staigā līdzi, ja viņai tā patīk.. Es viena ar savām domām un balsi manās domās... Tā turpina uzstājīgā tonī ar mani sarunāties... Tā vēl akli tic cerībām... Intuīcija? Diez vai...

Katrs solis veda aizvien dziļākā tumsā. Nebija vairs apkārt māju... Tikai ceļš kaut kur nezināmā nekurienē... Es vairs negribēju iet ierastos ceļus. Tie pārāk pazīstami.. Pārāk nostaigāti... Gaiss tik stindznošs un tomēr tik tīrs... Nav man vairs ko pateikt... Tikai brist pa zilgani balto ceļu, nedomājot par neko. Es esmu vāja. Es esmu pārāk vāja, lai cīnītos. Es vienmēr tāda esmu bijusi...

Es gribu sākt visu tā skaisti. Sākt visu no jauna, bet visam pa priekšu es gribu izprast sevi. Man tikai bail, ka tur atklāsies sīks gļēvs cilvēciņš kas nav spējīgs pat muļķīgiem murgiem turēties pretī (Jā, tie atkal ir atpakaļ.. Suņu zobi sapņos izskatās lielāki, nekā patiesībā un biedējošāki arī)... Tāpēc tik ļoti izmisīgi cenšos aizgaiņat balsi kas skan galvā. Tā tagad gaida, kad es ieklausīšos viņā, bet ja nu es negribu?

Laikam jāiet gulēt. Rīts gudrāks par vakaru... Varbūt, ka tā, tikai vienu sīkumu viņi piemiersa... Pa vidu ir nakts un tā spēj sabojād rītu līdz nepazīšanai...