| ''kopā, dzīvo atsevišķi'' jeb man tas viss nepatīk |
[Mar. 4th, 2014|10:06 pm] |
Mans garumgarais stāsts aizsākās jau manā agrajā jaunībā, kad satiku puisi J., un atsākās viss atkal un vēl trakāk tajos laikos, kad izlēmām atkārtoti būt kopā. Un es uzkāpu divreiz uz viena un tā paša grābekļa, un es uzsildīju veco vakardienas atdzisušo zupu, un es uzvilku vienu zeķi divas reizes un tā tālāk. Vismaz man atkal ir uznācis tas periods, kad es tā patiešām domāju.
Skolā, kur mācos medicīnu,šodien mūsu jaunības maksimālismu nedaudz apcirpt ieradās kāda fantastiska pasniedzēja, kas lasa lekcijas par sievieti kā grūtnieci. No marasma, kas notiek mājās, cerēju, ka skola neliks piepūlēt smadzenes par dzīves jēgu, bet - še ku re ku! - arī lekciju laikā aizķeros pie domas:'' Vai esmu sameklējusi sev īsto un patieso tēviņu savas sugas turpināšanai?'' Vai vīrietis, ar kuru dzīvoju kopā, patiešām ir tas, kas piepilda mani kā sievieti? - (burtiski un pārnesti).
Kad 2 gadus bijām savā jaunības zenītā un trakumā nodzīvojuši kopā, tika izlemts, ka jāpaskatās, kas pasaulē vēl labs, un viņš izlēma dzīvot citur viens. Kad vēl 2 gadus bijām izskraidījušies pa pasauli, bet savus ceļus tāpat viens ar otru apzināti un neapzināti krustojuši atkal un atkal, tika izlemts, ka atkal jādzīvo kopā. Tā nu gadu atkal nodzīvojām kopā, lai atkal aplaustos un būtu te, kur esam. Nekur. Un atkal karuselis uzņem gaitu, rit dienišķais skola - darbs - ēst - māja - draugi - radi - gulēt. Un izzūd tuvība. Izzūd interese vienam par otru, sākas kašķi, netīrās veļas un trauku kaudzes (šoreiz pārnestā nozīmē). Un dažreiz šķiet, ka esmu vienīgā no mums, kam gribas, lai viss ir saulaini un idilliski, un man vajag to buču, man vajag to apskāvienu, un man vajag zināt, ka viss ir un būs labi. Bet nejūtu.
Šis gads iesākās ar ziņu, ka viņš ar darba kolēģi ir atradis divstāvīgu dzīvokli, kurš būs arī viņu darba ofiss, un dzīvoklis labs, un remonts foršs, un būs jaukumjaukā dzīve. Bet es esmu palikusi kādā otrajā, trešajā vai ceturtajā plānā. Lai arī ideja, ar kādu viņš paziņoja savu lēmumu, nav peļama, arvien vairāk pārdomājot, cepjos. Mana mistera J. arguments bija: '' Mēs paliekam kā pāris, tikai dzīvojam šķirti, viņam tajā jaunajā dzīvoklī būs sava vieta, kur pabūt mierā, bet šiet, kur dzīvojā, iepriekš, būs mūsu abu mājas. Jo šāda iespēja - padzīvot divstāvīgā dzīvoklī mājas 12mitajā stāvā ar lieliem balkoniem - var rasties vienreiz mūžā, un, 40 gados to viņš izbaudīt nespēs - tad mēs abi dzīvošot piepilsētā, kādā no mūsu vecāku mājām, jaukā, mierīgā dzīvītē.'' Tā lūk. Labi - papriecājos, ka arī man būs vairāk vietas mūsu līdzšinējā dzīvoklī, jo būs aizvāktas viņa mūzikas lietas. Varēšu rītos celties, kā man patīk, klausīties skaļāk mūziku, otram netraucējot, gulēt zvaigznītē, spļaut griestos, un skatīties filmas līdz vēlai naktij, mācīties savu medicīnu līdz nelabumam, un darīt vēl visu, visu. Salasījos interneta plašumos informāciju par jaunajiem dzīvošanas modeļiem, kas kļūstot arvien biežāk - ''kopā, dzīvo atsevišķi'', un nedaudz nomierināju savu svilstošo zemapziņu.
Tomēr! Tomēr! Kur palieku es kā sieviete, viņa draugs, līdzcilvēks? Vai tas maz ir normāls modelis? (Labi, mūsdienās viss šķobās un sabiedrības normas mainās pirms acis spēj pamirkšķināt...) Tomēr! VAI TAS IR TAS, KO VĒLOS ES? - Nedzīvot ar cilvēku, kuru vēlos par savu bērnu tēvu? Satikties ar šo cilvēku tad, kad viņš to vēlas? Jā - jūtos atstumta. Protams, izpaliks kašķi, kad kāds ir neomā, nenogursim viens no otra tik daudz, un pēc sailgošanās posmiem sekos saldās tikšanās reizes. Tomēr! Vai, ja ar to cilvēku, kuru mīl, nevēlasnodzīvot ikkatru brīdi, lai arī ir tie kašķi par stulbajām sadzīviskajām lietām?
Un es te visu laiku maļu un maļu sev šo domu, un svāstos savā nostājā - labi vai slikti - līdz, iespējams (iespējams, ka nē, jo mainīšu savu nostāju tuvāko dienu laikā), apjautu, ka varbūt pat šis cilvēks mani neredz tālāk savā nākotnē. Iespējams, ka šī ir vienkārši daiļa aiziešana no spēles, lai izpaliktu lielākas asaras un skarbais fakts. Un, pieņemsim, ja es varu gaidīt brīnumaino mirkli, kad viņš tomēr būs gatavs, vai manī sakrājies aizvainojums jau nebūs mani nonāvējis? Lai arī neuzskatīju, ka esmu īpašnieciska, bet vēlējos, lai AR MANI viņš meklē jauno dzīvokli, lai AR MANI plāno jauno dzīvokļa iekārtojumu, lai AR MANI mostās katru rītu, un lai AR MANI aizmieg katru vakaru. Jā, esmu tikai stulba sievietīte, kas vēlas sev blakus vīrieti, kam stiprais plecs un atbalsts. Bet, kur es esmu? - vecajā dzīvoklī, kurš tukšs bez viņa mantām, ar bruņurupučiem, zarkukaiņiem un kaķi, un atkal jau ar tukšuma sajūtu iekšā. Vēl viens posms nokūleņots, un sajūta tieši tāda pati, kā tad, kad viņš aizgāja iepriekš (ak, jā, mēs abi izlēmām). Pf. Lai arī šoreiz formālāk situācija tiek saukta modīgāk un stilīgāk, fakts paliek fakts - viņš viens, es viena.
Un pēc tādām lekcijām, kā šodien skolā, par mātītēm, tēviņiem un tā - varbūt man tomēr jāatzīst sev, ka man apnicis pist sev prātu un domāt, prātot, kā būs, ja būs. Daži teiks - ļauj plūst visam, kā ir, tad gan jau redzēsi. Bet es vēlos zināmu skaidrību par nākotni! Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas nomoka katru - dzīves jēga. Mana dzīves jēga - palīdzēt cilvēkiem, ko vēlos darīt ar medicīnas plaīdzību, tomēr, es nevaru darīt citus laimīgus, ja pati neesmu laimīga. Un manai laimei nepieciešama stabilitāte un zināms pamats. Nepieciešams tāds dzīves modelis, kurā varu justies droši, lai spētu tālāk izpausties. Un šajā dzīves periodā nu nemaz nejūtos droši. Daži teiks, ka nav nepieciešams kāds cits, lai justos stabili, ir jāmīl sevi, nevis jāizmanto kāds cits. Tomēr, nezinu, pareizi vai nē (vispār nav pareizu un nepareizu lietu), manai stabilitātei nepieciešama māju sajūta, cilvēks, kas ciena, kam uzticos, vēlos rūpēties, vēlos smieties. Vēlos, lai jūtu, ka man ir mans atbalsts. Jā, protams, to spēj sniegt arī kāds tuvs draugs, un daudzi jūtas pašpietiekami un labi vieni, bet esmu varbūt zemākā? savādākā - teiksim tā - līmenī - man vajag dzīvesdraugu un apziņu, ka kāds ir pārāks par citiem, un esmu viņam arī tikpat nepieciešama, cik vinš man. Varbūt atkal sabiedrības normas, kas uzspiestas mums, un savādāk mēs nespējam dzīvot, bet varbūt vienkāršās patiesības, kas apzinātas par sievieti un vīrieti jau senajās mācībās.
Tā nu baudīsim ''kopā, dzīvo atsevišķi''un jau tuvākajās dienās apņemos noskaidrot, vai man te jēga sabrukušajā ligzdiņā sēdēt un gaidīt oliņas, ko perēt, vai arī manam tēviņam ir zudusi mīlestība, mēģināšu atrast, kur man viņa ir, un padomāt, ko darīt tālāk.
Baudiet dzīvi, un nedramatizējiet, neperieties kā es! Pasmaidiet! Jo arī es šo visu pēc laika lasīšu ar smaidu! :)
Lai labs un saulains pavasara sākums! |
|
|