Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Man uznāca. Kaut kāds man rakstāmais prasījās uz āru un uznāca pavisam. Uznāca gribamais paķēpāties, patērēt svešu atmiņu, piedrazot svešus prātus. Tas man. Tas uznāca.

Skatos, kādam citam arī ir uznācis. Kādam ir uznācis gribamais zem kāda parakņāties. Repše sliktais. Kādam citam uznāca, bet viņš pēkšņi slikts.

Vēl kādam uznāca, tas paņēma motorzāģi un pārtaisīja par fēnu. Iedeva kādam trešajam, kādam darba kombinezonā apģērbtajam rokās un teica, ka jāskraida pa parkiem un jāpūš prom lapas. Tas, kurš kombinezonā, sagribēja to darīt. Viņam uznāca gribamais saņemt algu, tāpēc nācās paklausīt un skraidīt pa parku.

Mja, kādam uznāca. Latviešiem uznāca brīvības griba pirms kādiem 15 gadiem. Pārgāja itin drīz pēc brīvības dabūšanas. Pienāks rudens, tam parkā skraidošajam gribētājam pāries griba pūst projām lapas. Varbūt paies vēlēšanas un kādam gribētājam pāries vēlēšanās mocīt ekspremjeru. Varbūt paies nedēļa un man pāries gribēšana rakstīt. Nu, kas zina. Bet jāpagrib tomēr.