Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

11. novembris. Lāčplēša diena. Cilvēki dodas uz krastmalu, dedzina svecītes. Kvēpina mūri. Stalti policisti soļo pa Krasta ielu, arī armijas goda sardze stāv pie Brīvības pieminekļa. Katrā kārtīgā latvietī rodas patriotiskas jūtas (tā vienkārši no nekurienes, vienkārši tāpēc, ka jābūt). Tiek pieminēti vārdi kā Bermonts, brīvības cīņas. Vecie vīri, Latvijas himnai atskanot, notrauc asaru un sapurinās - mēs taču bijām tie, mēs to sargājām. Uz nelielas skatuves krastmalā dzied vīru koris Absolventi … “Šī sēta ir tava, un tavs ir šis lauks, Kur zeltgraudu vārpas tev klanoties plauks.” … Lāčplēšu dziesma.

Kāda māmiņa ar sārtvaidzi bērneli steigšus soļo Pils virzienā no Akmens tilta puses… Pieliecies pie kādas no iedegtajām svecītēm, cenšoties aizsmēķēt… saraujas, apdedzinot pirkstu galus… noīdas “Joptvai, pļe…” … un aiziet tālāk. Gan viņai, gan viņas sārtvaidzim - viņiem abiem ir stipri vien vienaldzīgs šeit notiekošais. Tāpat kā tam vīram, kurš vāc pudeles. Tāpat kā arī man.