Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Tie puikas tak nositīsies ar tiem saviem dampjiem! Un tamlīdzīgi. Dragreisi slikti. Braukt dzērumā slikti. Narkotikas slikti. Saki narkotikām nē. Nedomā par pašnāvību, tas arī slikti. Noliec šaujamo, tu nemāki ar to darboties! Dullais, uzspersi taču visu māju gaisā ar to gāzbaloon. Un visādas vēl citas pārgudrās pamācības. Tas ir slikti un tas neir labi. Ļauj taču sabiedrībai (nu, tai pašai, par kuru rakstīju nedaudz agrāk) sevi paaudzināt. Paņemt zem sava spārna (kas gan cits ir starp spārnu un rumpi, ja ne smakojoša paduse?), sačubināt un pēc tam, ar pirkstu rādot, sacīt, ka “re, cik labi, ka mēs tevi toreiz atturējām.” Nu, kā tad! Vai kāds arī padomā par to, kādas ir sabiedrības tiesības atturēt tās locekļus no kādas rīcības? (Nē, šoreiz es nedomāju par acīmredzamo ekonomisko efektu, ja laikā, kad pārapdzīvotības problēma pieaug, kāds no sabiedrības [turklāt acīmredzami citādi domājošs = morālais kroplis tātad = tad jau mums nav vajadzīgs] izdomā pats to labvēlīgi pamest, bet bet gan par ētisko momentu.) Nu, piemēram, par to, kā jūtas meitene, kurai mutē jau bija divu Tazepam tablešu paciņu saturs, kad nepazīstamā brūnmatainā dāma mēģina izraisīt piespiedu vemšanu, lai (taču) padarītu cēlo darbu un neļautu meitukam mirt. Meitēns, kas jau tā jutās zemāks par zāli, “nevienam nevajadzīgs, sabiedrībā neieredzēts, nē, negribu vairs”, tagad ir vēlreiz mazliet morāli pakropļots ar to, ka ir arī publiski vērsies pret sabiedrību (pieņemtās normas, jau ar Bībeli sākot), mēģinot (ak, šausmas, iesaucas kārtīgie pilsoņi) padarīt sev galu. Un to taču zinās visi… tagad gan būtu laiks padarīt sev galu, ko, ne?

Nu, labi, nebūšu varbūt tik brutāls. Protams, protams, var taču būt, ka glābtais ir patiešām laimīgs pēc tam, nodzīvo līdz 114 gadu vecumam, atstājot plašu mantinieku pulku… Tik jautājums, vai skatāmies mēs pareizajā virzienā? Cilvēks, kuru viņa sabiedrība jau ir novedusi no vārdiem pie darbiem, no domas par sevis izbeigšanu pie mēģinājuma to veikt… kāpēc pēkšņi tajā brīdī viņš tomēr kļūst vajadzīgs? “Darbs ar psihiloģijas profesionāļiem” izklausās jau jauki, bet tomēr smadzeņu skalošana augstākajā pakāpē. Sak, tas ir normāli, ka mēs Tevi nemīlam, pieņem to kā normu - tā jābūt! Tieši tā, pie sevis nodomās nabaga apsūdzētais (nu, gandrīz), tāpēc jau arī  mēģināju nozust no šejienes…

Phe, filmas, Holivuda. Ko viņas sadara ar naivu cilvēku (manis) smadzenēm? Kāpēc gan es ticu, ka patiešām pastāv šādi atrunātāji? Neesmu nevienu atrunājis, neesmu arī bijis apsūdzētais. Varbūt kļūdos? Bet, ja jau manas smadzenes tā sagrozītas, kāpēc gan lai nebūtu arī Tavējās?