Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Šorīt daži uz mani paskatījās. Neatskatījās, bet paskatījās. Kā uz kādu nekad neredzētu un nepazīstamu priekšmetu vai varbūt drīzāk, kā uz kādreiz pazītu, bet tagad neatminamu cilvēku.

Protams, ka es jūs pazīstu, cienītie. Arī vakar ap šo pašu laiku mēs nācām viens otram pretim.

Ar šo dāmu mēs kādreiz mācījāmies vienā skolā. Viņa tagad būtu 20. klasē, bet es - 18. Protams, ka viņa mani neatceras, tomēr paskatās kā uz kādreiz redzētu. Nu, jā - tolaik mēs visi bijām citādāki. Izskatā, domās, gaumēs. Tie tagad it kā mainījušies, bet tas, ka neesam pazīstami - nē, tas ne.

Jā, šo lēdiju es tiešām redzu pirmoreiz. Kāpēc viņa ieskatījās man acīs? Sveika, cienītā, jums ir 35+ gadi, jūs esat precējusies un strādājat privātā iestādē. Neko citu es par jums nespēju uzreiz pateikt. Varbūt citurīt paskatoties uz jums paspēšu ieraudzīt ko vairāk. Ardievu, cienītā!

Šīs divas meitenes es atceros, jā - viņas strādā šajā pašā ielā, tur tālāk, vingruma* klubā. Viena no jums ir manāmi iesauļojusies solārijā, bet otra ir mazliet apvēlusies, kopš pirmoreiz jūs satiku. Nē, mēs vēl joprojām neesam pazīstami.

Vai tiešām piecas reizes satiekot cilvēku no rīta uz ielas, tu nespēj atcerēties viņa seju? Kāpēc skaties tā, it kā mēģinātu pierādīt kosinusu teorēmu? Nav te nekā sarežģīta, es tas esmu, es! Vai arī jūs tomēr gribat teikt, ka esmu tik pelēks un nemanāms, ka manu seju nav iespējams atcerēties? Nē, paskatieties uz šiem ļaudīm, viņi gan mani atceras! Nu, jā, es strādāju ar viņiem kopā jau pāris gadus… bet tomēr, viņi gan mani atceras. Un sveicina no rītiem. Un nomurmina “alavakar” katru vakaru. Nez, tomēr man nešķiet, ka jūs mani kādreiz sveicināsiet, jūs mīļotie garāmslīdošo seju īpašnieki. Arī tad, ja veselu gadu katru rītu nāksiet man pretim. Tādas vienkārši ir šīs ziemeļu tautas.

___________________
* vingrums: fitness (barbar., angl.)