Cilvēka cieņu aizskarošs paskats, es jums saku. Man ir pumpa pa pus seju. Nu... varbūt ne tik ļauni, bet pa pus apakšlūpu gan.
Sodība, nu, cik tad es bieži parādos šajā miestā, kāpēc es ne reizi nevaru izskatīties pieņemami?
Provēju to pumpu iznīdēt.. nevajadzēja. Tagad man lūpa ir uzpampusi un ir baigais pušums.
Izskatās it kā es ar kādiem nelāgiem pacaniem būtu sakāvusies vai arī apdzērusies ar jaundzimušo rokās un pakritusi uz trotuāra.
Katrā ziņā es negribu rādīties tautās.
Diemžēl jāiet pie ausu daktera. Uzlīmēju plāksteri. Šņuk.

Es te dzīvoju ar apziņu, ka labi atceros visus, ar kuriem esmu kaut pavirši iepazinusies. Atceros sejas, atpazīstu personas. Un še tev! Nāk man pretī džeks un sauc "Čau, Zane! Kā tad iet?". Es, kā jau mulsumā mēdzu to darīt, skatos sejā, kasu galvu un neko lāga nepateikusi eju garām.
Tagad jūtos tā kā neliete. Ja nu tas bija kāds klasesbiedrs? Es negribu, lai cilvēki domā, ka viņi ir tik nenozīmīgi, ka viņus neatcerās.
Bet tam dzekam seja ir vienkārši neaprakstāma. Patiešām neaprakstāma, viņš var izlūkdienestā strādāt, nesazīmēs.
Un kāds jupis liek man būt tik kautrīgai, ka es neuzdrošinos aprunāties, bet eju prom?
Sviests ar mani! Vajag sevi dresēt.

Un vēl šodien satiku Preiļu čomu Vadimu. Viņš ir vareni foršs cilvēks, bet ko biklais Mirdzis dara? Kaut ko nomurkšķu, sasveicinos, parādu Didzi un tinos veikalā, it kā tie banāni, kurus grasos pirkt, izleks pa logu un aizbēgs, ja es nepasteigšos.
Preiļos ir vairāki cilvēki, kuri man ārkārtīgi patīk, kurus pazīstu jau gadiem, bet kautrējos normāli kontaktēties. Vadims, Igors un vēl daži ir tie, par kuriem iedomājos katru reizi, kad te esmu, bet neko. Eh..

Pakacs parkā uz salas rīko pasākumu šonakt. Ja fiksi iemācīšos uzsiet slingu, varēsim aizdoties. Mans tētis gan jau arī nāks, bet mamma greizsirdīga un kautrīga paliks mājās.

Es negribu būt tāda.