ironiski. metāla durvju kantoris, kas mums taisa durvis (un godīgi pasaka - zinām, ka šodien vajadzēja būt, taču ātrāk par kā pēc nedēļas nekādīgi), tā arī saucas - sia neliks.
viena no lietām, kas mani tracina bērnkopības laikā, - es neatceros, kad pēdējo reizi varēju mierīgi, nesteidzoties paēst. vai nu man ir dažas minūtes brīva laika, vai arī jau mazais kolēģis ieķēries brunčos un dīc uzmanību. tikko atkal pieliku kuņģi ar protoplazmu. ne smakas no kaut ko garšīgu taisīt ēst vai baudīt ēdienu..
šodien mazais pilsonis tika pie sava otrā dokumenta (pēc dzimšanas apliecības) - lasītāja kartes visforšākajā bibliotēkā pie visforšākās bibliotekāres. kamēr palīdzēju izvēlēties šo to līdzņemšanai, viņš izlasīja gandrīz visas bērnu grāmatas itāļu valodā.
neesmu gan vietējo bērnu grāmatu eksperte, taču man kaut kā šķiet, ka mums masveidā nav tik daudz feino grāmatu, cik ir svensoniem. paņēmām vienu par govi, kas cēla māju kokā. :)
Torņakalns jūk prātā. pagājušajā naktī kāds aiz neko darīt dažādos pagalmos esot nosvilinājis savas 6 mašīnas un jahtu (un Ķipara ratu šekumsargu, kas netīšām bija aizmirsies vienā no "savām 6 mašīnām")..
Re, kā Zigmunds Skujiņš par draudzību teicis: Ar draudzību ir tāpat kā ar biksēm - der kādu noteiktu laika posmu un pēc tam kļūst par mazu vai arī par lielu vai vienkārši noplīst.
Ceru, ka vismaz dažas manas mīļās bikses transformēsies par vīnu, kas ar gadiem paliek tikai labāks.
nebeidzu jūsmot par vārdu, kādu viens mans labs paziņa ielicis savai meitai. manuprāt, ārkārtīgi skaists, tajā pašā laikā vienkāršs, ar to (vismaz man) ir tikai labas, gaišas asociācijas. piedevām visnotaļ latvisks (vai - lietuvisks, ņemot vērā meitas mammas izcelsmi). vārds - Liepa.