Nezinu - man vienmēr ir bijis ļoti grūti lūgt kādam palīdzību. Gribās klusi nolīst kaktiņā un purpināt uz visu pasauli - jūs dumie - vai tad neredzat, ka man vajag palīdzēt! Un patiesībā ne vien lūgt, bet arī pieņemt, ja tā tiek piedāvāta. Lai gan tas nebūt nenozīmē, ka galā varu tikt pati saviem spēkiem.
Kāpēc tas tā ir - neizprotu. Tomēr zinu - neesmu tāda vienīgā.
Vāji cilvēki nav modē - tagad visiem redz skaitās ka jābūt varen stipriem, pašpārliecinātiem triecienniekiem. Skaistiem, veiksmīgiem, iekšēji un ārēji stipriem.
Pats varu, pats daru, pats māku, pats zinu!

Jā, laikam tā ir tā lieta, kas man nepatīk mūsu sabiedrībā.
Nu, tip jau ir, ka izdzīvo stiprākais vai kā tml. Bet kā tas viss iet kopā ar tik ļoti slavināto cilvēciskuma & iejūtības gadsimtu?

Laikam vnk jāmāk izdomāt, kuri ir tie cilvēki, kam varam lūgt pēc palīdzības..