vakarnakt, kārtējo reizi kā vilciņam virpuļojot pa gultu un meklējot, kurā palaga krokā nomaskējušās miega peles, atkal domāju par cilvēku motivāciju darīt lietas. domas skaisti vērās viena pie otras kā meža zemenes uz smilgas kāta. jau tajā pašā brīdī zināju, ka no rīta par to vien vāra nojausma būs palikusi, visi vārdi būs izčabējuši.
īsumā.. par to, ka lielākoties tomēr visam pamatdziņa ir nepieciešamība būt noderīgiem citiem (un nepieciešamība tapt novērtētiem no šo citu puses, ka, jā, tu tiešām esi man/ mums noderīgs). tādējādi apliecinot, ka esi normāls sabiedrības loceklis, kas spēj iekļauties kolektīvā, sastrādājoties ar to. un tad ir laba sajūta. vai varbūt ir vēl kāds iemesls?

man šobrīd kaut kas sāk pietrūkt. nav tās labās sajūtas. kaut kur pazaudējusies. un nezinu, aiz kura pakša lūkoties, lai to atdabūtu atpakaļ.