Šībrīža egoistiskākā baile manā izpildījumā ir tāda, ka viņi varētu aizklapēt ciet augstskolas (Dačuka reportāžas no augstskolu finansu frontes ir pesimistiskākas kā pesimistiskas) un es varētu nevarēt pabeigt savu pamatgrādu un turpināt tālākgrādus. A bet beidzot ir tas, kas man patīk, ko gribas mācīties.
Tādā gadienā anycase NĀKTOS (nevis baisi gribētos) meklēt citvalstu iespējas.
Bračka ik pa brīdim reportē, kā šim pa skolu iet dāņos. Kaļam sazvērestību, ka tad, kad būs pavisam traki, aizvilināsim mammu uz viņa galu. Ja slimnīcas ir ciet, tad savos bezalgas atvaļinājumos dakteris nekādas ēģiptes piramīdas neuzcels, lai kāda arī nebūtu entuziasma pakāpe. Tajā galā, bračka jau paspējis noskaidrot, ar atvērtām rokām sagaidītu. Un ēst taču gribas.

Es negribu prom. Man arī liekas, ka ja reiz ir dziļā pēcpusē un ja reiz saka - sliktāk vairs nevar būt... Nu ja reiz nevar būt sliktāk, tad tikai labāk. A bet cik drīz - ne jau no zila gaisa atkarīgs.