Pagājušajā naktī es domāju par savu meitu un viņas dārziņa gaitām. Cik ļoti tur "sagatavo skolai" un cik ļoti pedagogiem ir svarīgs "tagad visi griežam ar šķērēm, bet tagad visi krāsojam ar krītiņiem", un cik ļoti mana meita tajā neiederas. Un kā viņu lauzīs. Viņa ir tik fantastiska sava ceļa gājēja, kas pati izdomā, ko kurā brīdī grib - kad spēlēties ar smiltīm, kad lasīt grāmatu vai kad būvēt vilcienu. Skumji, ka daudzējādā ziņā šādas izvēles brīvības viņai turpmāk tiks liegtas. Protams, pedagogiem tā ir ērtāk, bet vai tas tiešām ir pašu bērnu interesēs?