Reiz dēls, savā nodabā spēlējoties ar mazajiem lego, pats sev (vai pārējiem lego cilvēciņiem) skaidroja, kāpēc cilvēciņam, kas tobrīd pildīja mammas funkcijas, ir bārda. Vakar biju labā māte un uzdāvināju viņam "princešu lego" ar meiteni.
Šorīt jau esmu saņēmusi dāvanā vairākas paštaisītas lego lidženes.
Un dēla zīmētu puķi un stundiņu miega, kas bija ļoti svētīgi.

Interesanti novērot, kā meitas parādīšanās manā dzīvē maina attiecības ar manu māti. Lēnām, pamazām, bet kaut kas mainās.

Šovakar rāmums. Nebūtu iesnu, ielaktu maķenīt vīnu, bet arī liepziedu tējai ne vainas.
Kā punkts uz i pavisam nejauši uziets Ziedoņa dzejolis.

Paskaties, kā vecis met tīklus,
Cik nesteidzīgi viņš to dara.
It kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā
Pasaules kara.
Paskaties, kā vecis kopj bites,
Noņem bišu spietu no zara.
Paskaties, cik mierīgi vecis
Alu dara,
It kā viņš nezinātu,
Ko alus dara.
Un cik mierīgi, nesteidzīgi
Vecis to visu dara!
It kā priekšā viņam vēl būtu
Mūžība gara.
Bet, ja nu vecis zina, ka viņš
Ir daļa no kāda stara,
Var būt, ka viņam priekšā arī ir
Mūžība gara?
Un varbūt tad mūžībai
Uh pašam ir ļoti no svara,
Lai visu tā -
Svētā mierā dara?