iepriekšējā posta sakarā atcerējos kādu vīra nesen stāstītu pasaku.
reiz divi mūki, viens vecs un ar stāžu, otrs pavisam jauns, nonāca pie mazas upes, kuras malā stāvēja sieviete. viņa netika tai pāri, jo nevarēja saslapināt savu zīda kleitu. vecākais no mūkiem sievieti pārnesa un abi mūki gāja tālāk. pēc kāda laika jaunākais ierunājās: "kā tu tā - mūks, kas nedrīkst pieskarties sievietēm.. cēli, nesi..?" uz to vecais atbildēja: "redzi, es to sievieti jau pirms vairākām stundām noliku zemē, taču tu viņu vēl joprojām nes."

beidzot lieku savu "sievieti" zemē & dodos darīt ko lietderīgāku.

īstenībā vīrs pastāstīja divas pasakas.

reiz kāds vīrs gāja pa ceļu, līdz nonāca pie lielas upes. tai nevarēja pārbrist pāri. vīrs nocirta koku un uztaisīja laivu, ar ko pārīrās pāri. otrā pusē viņš nodomāja: "cik laba laiva man iznākusi, ņemšu līdzi, kazi, tālāk būs vēl kāda upe, noderēs." tā vīrs laivu nes vēl joprojām.