šodien pārmaiņas pēc jāmēģina nevis laikus aiziet gulēt (jo rīta cēliens man tāpat ir pilnīgi bezjēdzīgs un neražīgs), bet gan turēt, līdz krītu. varbūt nakts vidū mani apciemos muziks, un uzrakstīsies viss iztrūkstošais tā, ka prieks. nu, izņemot tās atsauces, kas no Adamoviča vajadzigas.
starp citu, varbūt kādam mājās plauktā stāv L. Adamoviča "Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 - 1740"? citādi apnicis jau nez kuro reizi letonikā parādīties ar tekstu "es šodien, cerams, pēdējo reizi pēc adamoviča.."

bet naktī tak ir citādāk. nezinu, tur kosmoss pabīdās un vajadzīgās rakstāmās čakras atveras, vai kas, bet ir.
kad jau riktīgi miegs uz rīta pusi nāca virsū & devos pie miega pelēm, vēl visādi skaisti teikumi & idejas turpināja prātā virknēties.
zinu, ko darīšu šonakt..

kā mans kaimiņš iegrābās.
ja caurām dienām sēžu bibliotēkā vai citādi tml esmu viena pati un nedabonu izrunāt to savu dienas devu ar vārdiem, tad ir traki. kad vīrs atnāk mājās, gribas parunāties. nu, ko lai dara, je neesmu es asociāla būtne?
taču šodien iekrita kaimiņš. sarunājām pagalmā sapīpēt, kad pēcpusdienā nākšu mājās. un tad viņš uzjautāja, kā man iet ar rakstāmo darbu....... man ienācās logoreja.