tā reiz dziedāja p.vētra

savukārt man gribas jautāt, kur palicis īstums cilvēku attiecībās
viss tik samākslots, ka pilnīgi riebj
žēl, bet vairs neticu cilvēkiem, kas ar saldu smaidu sejā teic, ka prieks mani redzēt vai ko tml
(nu, tos visus bez gala salkanos, ausij tik tīkamos tekstus)
vai cenšas izlikties par.. nezinu, par ko.. kam tas viss vajadzīgs?
es pat nezinu, vai varu uz tādu cilvēku īsti paļauties..

vai ņemt piemēru no kādas būtnes un šņikts - kā ar nazi nost to, kas nepatīk, lieks, traucē?
dzīvoju taču tikai savam priekam