tu jautā "kā tev iet?"
nu, man iet labi.. ēēē..
ievelku elpu, lai sāktu stāstīt
par to, ka jau otro nedēļu veiksmīgi cīnos ar kaitīgo paradumu
par to, ka strādāju pie strīpiņas
par to, ka reizēm redzu nelāgus sapņus
par to, ka brīžiem gribas uz ielas dejot.. vienkārši tāpat..
par..

bet tu pārtrauc jau ēē
knapi sadzirdot manu "labi"
un sāc runāt
par karu irākā
par ekonomisko izaugsmi
par tehnoloģiju sasniegumiem, kas mums atvieglošot dzīvi.. varbūt..
par..

uzlieku savu gudro seju
māju ar galvu
un pie sevis domāju
kāda gan Tam visam jēga?
es taču tevi (kā cilvēku) nepazīstu
mēs īstenībā esam sveši
kaut skaitāmies..
who cares?

***

un atkal senais latvietis to ir pateicis skaistos vārdos
labāk par mani


Cik mēs vien par otru zinām?
Maz, pavisam maz,
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbadienas,

Un tomēr – cik maz mēs zinām.
Tiekamies kaut kur krustcelēs,
Katrs savu kamolu tinam.
Bet gudri, cik gudri mēs –

Katrs savu olekti liekam
Otra dzīvei kā drēbei klāt.
Un tad drausmīgi tiekam,
Ka nav viss tā, bet ir citādāk,

Uz izliekamies, ka pazīstam, zinām ...
Bet zinām tik maz, tik maz –
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbadienas ...