Par reliģiju esjūtos tā:
Ideja par dievu ir intelektu aizvainojoša. Par pārējo reliģijā/filozofijā man nav tik spēcīgu jūtu tāpēc patīk kotroversialitāte un viedokļu dažādība šajā jomā:
x) Nesen pašķirstīju sātanisma bībeli (sātanisms ir tikpat liela alternatīva reliģijai, kā Britnijas nīšana pērkot viņas albumus un ejot un končiem) - uztrāpiju uz lapu, kurā autors (vai to kolektīvs) saka, ka kristieši ir baigie redīsi (kas bija par iemeslu šīs grāmatas radīšanai, acīmredami), neētiski,divkosīgi kaut kas no tā. Bet arī austrumu reliģijas nav bez vainas - tās, kas bez dieva, bet ar pareizas elpošanas un miera saglabāšanas mākslu. Neuzskatu, gan ka neviens šo reliģiju praktizējošs cilvēks spētu izlasīt minēto bībeli un pieņemt viņam [pamatoti?] veltīto kritiku.
y) Ir tāds Dilberts (tas, kas komikss) viņa autors Skots Adamss sarakstījis grāmatu "Gods debris", Dieva lūžņi, pa vienu vakaru izlasāms, filozofisks "domu eksperiments" (angliski lejupielādējams ar autora atļauju). Dialogs starp galveno varoni un cilvēku kurš visu zin. Sākumā ļoti uzbrūkošs reliģijai, pēctam otrādi. Galvenā ideja likt cilvēkam padomāt, ko grāmata veiksmīgi izdara. Man ļoti patika 1 antireliģiskais arguments: ka patiesībā cilvēki netic dievam. Labākajā gadījumā tikai kas tic, ka tic. Argumentēts ar - Tu stāvi uz ielas un tev brauc virsū mašīna - tu tai tici un paej nostāk. Bet tu nepārstāsi melot un darīt ļauna vien aiz tā, ka Beigās saņemsi par saviem grēkiem. Pat, ja uzskati sevi par ticīgo un nolūdzies baznīcā šad un tad.

kautkātā