Pēc emocionālā un spēkus izsmeļošā kāpiena Augto Tatru virsotnē Slavkovsky Stit (2452 m v.j.l.), bijām nopelnījuši sev atpūtas dienu. Bet sauksim to par tūristiskās kultūrprogrammas izpildi ;) Tātad bija nolemts apskatīt tuvumā esošās pilsētas un pilsētiņas.
Sākām ar jau iemīļoto Poprad - tuvumā esošo pilsētu aptuveni Jelgavas lielumā, kur jau sazin cik reizes braukts cauri u.tml. :)
Atskaitot kārtīgās bloka mājas pilsētas jaunākajā daļā un kā vienmēr fantastisko kalnu skatu, kas slejas pāri māju jumtiem, nekas cits te vēl nebija redzēts.
Šoreiz neaprobežojamies ar braukāšanos un iepirkšanos, bet ejam skatīt Popradas vēsturisko centru jeb Spišska Sobota apgabalu, kas interesantā veidā neatrodas pilsētas centrā, kā tas manai tradicionālai domāšanai ir pieņemts, bet gan pilsētas nomalē.
Vieta skaista, sakopta, krāsaini namiņi, dakstiņu jumti, visur zied puķes, kā arī māju dārziņā aug persiku koki, pilniem zariem oranžo augļu. Vienīgi diezgan jocīgi likās tas, ka ielas gandrīz pilnīgi tukšas, cilvēku tikpat kā nav automašīnu arī, veikali tiek slēgti ciet 13:00 (ja vispār ko tādu izdodas atrast).
Apskatam, papriecajamies un dodamies tālāk uz izslavēto Levoču, kas pazīstama ar skaisto pilsētas apbūvi, ko ieskauj pilsētas mūra sienas. Tepat atrodas arī pasaulē augstākais gotiskais koka altāris, ko gan diemžēl tuvplānā mums redzēt neizdevās, jo baznīca bija apmeklētajiem slēgta kāzu dēļ.
Tas nekas, izstaigājam pilsētas centru, kas tiešām ir skaists un priecē ar savu sakoptību. Turklāt te var dabūt superlētas pusdienas superskaistā restorānā :) Man laikam izmaksāja ap 3,6 eiro (ieskaitot vīna glāzi).
Dodamies tālāk. Nākamā un pēdējā šīs dienas plānā ir pilsētiņa Spišska Novy Ves, kas man turpmāk asociēsies ar kāzām un auto taurēšanu.
Nolikuši auto, dodamies uz galveno apskatāmo ielu, kur atrodas vairākas baznīcas u.c. arhitektūras brīnumi. Kāzas - vienas pēc otrām, pretī nākošie jaunie pāri, kāzu viesi ar puķu pušķiem rokās, pie vienas no baznīcām jaunais pāris vēl tikai saņem pirmos apsveikumus, zvana baznīcas zvani... turpat pie nākamās ēkas, kas laikam ir pilsētas dzimtsarakstu nodaļa, jau cits jaunais pāris pozē fotogrāfam... un apkārt braucošās mašīnas nenogurst taurēt jaunajiem par prieku :)
Labi, vienai dienai kultūrprogrammas pietiek, nolemjam doties atpakaļ uz dzīves vietu, kur vel jāiemēģina vietējie labumi, piemēram, āra galdiņi un šūpoles :)
Un tad... mums pieslēdza internetu un es zaudēju abus savus vīrišķīgos ceļojuma biedrus uz vairākām stundām...
Bet tagad mums visiem trijiem ir kalnainas profilbildes draudzīgajā portālā :D

Nākamā kalnu diena.
Šoreiz liekam mierā Augstos Tatrus un dodamies uz Zemajiem Tatriem jeb Slovensky raj, kas esot traka vieta.
Nekas, ir jāpamēģina :)
Mani visvairāk vilina kaut kur lasītā ceļotāju piezīme par kalnu ūdenskritumu, gar kuru ir jārāpjas klintī pa tajā iecirstajām metāla trepītēm. Protams, prātā iedomājos metāliskus pakāpienus ar metālisko režģi un vismaz vienu margu malā, kur pieturēties. Tas jau tāpat šķiet visai biedējoši, ņemot vērā manas bailes no augstuma, bet doma par iespēju parāpelēt pie kalnu ūdenskrituma tomēr ir spēcīgāka par bailēm.
Patiesība bija nedaudz citādāka... metāliskas trepītes patiešām bija... vienīgi - tās bija stāvas, slidenas, bez margām (protams!!!), tādas kā ugunsdzēsēju trepes uz bloka māju malām... bonusā nāca burvīgi skaists un biedējošs skats, ja pietika drosmes paskatīties lejā...
(Rāpties noteikti bija vērts!!!)
Vietām bija jārāpjas pa slidenām klints malām, turoties vienīgi pie ķēdes. Sākumā jau likās diezgan ekstrēmi, un, ja man kāds rādītu bildes un teiktu, ka es tādās vietās rāpšos, es noteikti neticētu. Bet pie augstuma un slidenajiem akmeņiem, kā arī rāpelēšanos, karājoties ķēdē, ātri vien pierod, un tādas vietas, kas sākotnēji likās diezgan biedējošas, jau tiek šķērsotas daudz pārliecinošāk un bez īpašas piesardzības.
Klinšainās takas vietām nomaina kalnainas meža takas, ik pa brīdim nonākam līdz kraujām, no kurām paveras burvīgi skati. Rāpjamies gar/virs kalnu upes. Šajā vieta "taka" ir augstu klintī virs upes iecirsts metālisks režģis un ķēde. Skats jau atkal pasakains. Augstuma bailes... laikam snauž :)
Kopumā pa Zemajiem Tatriem nostaigājām vairāk kā 13 km.
Kā arī Slovensky raj man tomēr nešķita tik biedējošs kā rāpšanās Augstajos Tatros iepriekšējās dienās.
Kājas salīdzinoši nelietojamas, bet nekas tā īsti nesāp, vienīgi pārrodoties mājās konstateju, ka zem viena no zābakiem man ir asiņaina zeķe un līdz jēlumam noberzts papēdis. Nekas jorpojām nesāp :)
Ā, vēl pirms došanās prom no Zemajiem Tatriem satikām pāris tūristes no LV, kas savu tūrisma grupu gaidīja ārpus Slovensky raj. Viņām gan nedaudz citi iespaidi par apkārtni - zupas esot negaršīgas, alus arī, vide kā atgriešanās pagātnē... nu vienīgi dabas skati priecē... Es tik ceru, ka viņām skaistākā ceļojuma daļa vēl tikai priekšā. Nebūtu labi neatvest mājās kādu duci labu iespaidu tomēr.
Vakaru noslēdzam mierīgi... draudzīgi ēdam viesistabā slovāku makaronus un es - tomātus no Agra dārza :)
Rītā "ne-kalnu" diena. Tatad būs alas...