Nedaudz distancējoties no savas ierastās rutīnas un dzīves mazajā ikdienas domu kastītē, ir sanācis palūkoties uz visu nedaudz citādāk. Iepriekš nebiju par to aizdomājusies, vismaz ne ilgstoši... bet tagad tik skaidri redzu pie mums valdošo depresiju, visas sabiedrības depresiju, kas mūsu pašu ikdienu padara tik pelēku un nomācošu. Labi, labi, es zinu, ekonomiskā krīze, bezdarbs, sazin kas vēl... nu un tālāk? Vai tāpēc ir jāzaudē dzīves jēga un dzīves prieks? Vai tagad līdz krīzes beigām vairs nepasmaidīsim kādam pretī uz ielas? Vai tad smagākā periodā nav jāmēģina kaut kā vairāk uzmundrināt vienam otru?
Vēl viena depresivitātes izpausme, kas mani pēdējās dienās nokaitinājusi. Ieraksti draugu dienasgrāmatās par Valentīna dienas nīšanu. Man liekas, ka pārāk liels tracis par to, nu tiešām. Neesmu nekāda dedzīga no svešzemēm ienākušo svētku atbalstītāja, tomēr ja ir papildus iemesls kādam pateikt ko mīļu un skaistu, kādēļ ne? Protams, ir komentāru jūra par to, ka jāmīl ir katru dienu, bla-bla-bla. Protams, ka tā. Bet gribētos tiešām zināt, cik daudzi no šiem te „jāmīl katru dienu” iepriecina savus tuvākos katru KATRU dienu. Un visbeidzot, visa tā gaušanās, ka labāk 14. februārī neiet ārā uz ielas, lai neredzētu pārīšus u.t.t. man liekas vienkārši smieklīga. Vieniem esot, to ir sāpīgi redzēt. Nu kamōn, kas tad tagad būs – ieraugot skaistāku mašīnu par savējo, arī aiz skaudības čokurā jāraujas? Vai uzzinot par to, ka kādam alga lielāka, vai karjera veiksmīgāka, jārāpjas tilta vantīs? Nespēju izprast. Nekad neesmu spējusi izprast šo attieksmi: esmu viens/a, tādēļ man riebjas Valentīndiena. Protams, var riebties visādu citādu iemeslu dēļ, bet iepriekš minētais iemesls manam prātam nav aptveram, tiešām. Nu nav Tev kam tās rozes uzdāvināt, pazvani vecmammai un lieku reizi novēli jauku dienu. Būtu labāk no krīzes ziņām tā novērsušies.
Mūsu attieksme taču ir mūsu pašu rokās (nē, prātos)... :)

Šobrīd uz savas ādas izbaudu pavasara un atvaļinājuma sveicienu... spīd saule :)

7 par mani maz zināmo faktu saraksts.
Acīmredzot izplatīta padarīšana blogosfērā...
Beidzot pieķeros klāt šim arī man nodotajam uzdevumam, jo pamanīju, ka uz mani ir norādījuši jau divi: Sandis un murxxe.

Tātad mans uzdevums ir uzrakstīt septiņu nezināmus vai mazāk zināmus faktus par sevi un nodot šo uzdevumu tālāk vēl septiņiem cilvēkiem. Kāpēc septiņus un kāpēc septiņiem – tiešām nezinu.
Pieņemu, ka man tas nebūs pārāk viegli, bet nu – mēģināt jau var.

Tātad, sākšu...

1. Pieņemu, ka ikdienā (darba un mācību vidē) tieku uzskatīta par īpaši mierīgu un klusu cilvēku, tomēr neskatoties uz to bērnībā es nebūt nebiju tā, kas sēž mājās un klusiņām spēlējas ar spēļmantiņām. Ikdienas nodarbes parasti saistījās ar rāpšanos kokos, uz garāžu jumtiem, klīšanu pa pamestās puspabeigtās blakus mājas pagrabu un vēl sazin kādām ejām, līšanu pamestā, reiz sadegušā bērnudārza ēkā u.c. sievišķīgai būtnei ne visai raksturīgas nodarbes. Varēju pat nedaudz sakauties, bet tikai ar kādu puisi. Sakarā ar šādu aktivitāšu veikšanu, savu lielāko rājienu dabūju par uzrāpšanos ne visai apzinīgā vecumā metāla stalažās līdz aptuveni ceturtā stāva augstumam. Cik tagad atceros, pasākums nebija visai drošs :D tas notika tieši pie manām mājām, un vecāki, nākot mājās, mani veiksmīgi pamanīja jau no tālienes. Saldumus kādu laiku es nedabūju, bet lekciju par veselo saprātu gan.

2. Vēl viens fakts no bērnības – cik atceros, visi normāli bērni ļoti gribēja iet skolā, un pirmo klasi gaidīja ar apbrīvojamu dedzību. Es savukārt skolu gaidīju kā brīvības beigas un murgainu mājas darbu sākumu. Teiksim tā – es vienkārši neesmu vecākais bērns ģimenē ;)

3. Droši vien daļa tāpat zinās, ka skolas laikā ar īpaši nesekmīgām sekmēm neesmu izcēlusies. Tomēr joprojām pati brīnos, kā man varēja būt (vienmēr!!) klases labākā liecība visas pamatskolas laikā. Neko īpašu īstenībā tā labā nedarīju. Vienkārši izpildīju mājas darbus un ar to laikam pietika :D Patiesībā pamatskolas laikā brīžiem labo atzīmju fakts mani nokaitināja līdz ārprātam, jo skolotājiem bija tendence pieminēt manus labos rezultātus par piemēru citiem, un tas man tiešām riebās. Turklāt bija daži draugi, kas tiešām centās mācīties labi, bet nezin kāpēc saņēma sliktus vērtējumus. Tādēļ atzīmes reizēm esmu uzskatījusi par nevienlīdzības viesēju klasesbiedru/draugu starpā.

4. Cits ne pārāk patīkams fakts, kuru tomēr tagad jau varu atzīt ar vēsu prātu – esmu izslimojusi anoreksiju. Par to man šķiet nezina neviens manā darba vietā, nezināja arī vidusskolā un divās iepriekšējās darba vietās.

5. Kāda patīkamāka lieta, kuru kāds noteikti zinās, bet nu tomēr – līdz pat 12. klases beigām biju gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka savu profesionālo dzīvi veltīšu mākslai, stāšos LMA, gleznošu, zīmēšu un vēl sazin kādos veidos veidošu mākslas darbus savas eksistences nodrošināšanai. Mērķa īstenošanai pat mācījos mākslas studijā, pabeidzu mākslas skolu, apmeklēju n-tās vizuālās mākslas olimpiādes... bet pēc 12. klases beigām vienkārši neaizgāju uz LMA iestājeksāmeniem. Tagad pat īsti nezinu, kādu motīvu vadīta... Rezultātā šobrīd strādāju PR jomā.

6. Varbūt skanēs jocīgi, bet es tiešām neatceros, kad notika mans pirmais skūpsts. Nebiju nedz alkoholiskā, nedz citu vielu reibumā, vienkārši ilgstoši priekš sevis nespēju definēt, kas īsti ir uzskatāms par pirmo skūpstu :) acīmredzot pirmais skūpsts nebija pārāk patīkams, tādēļ tas neskaitījās, bet vēlāk iestājās noilgums un man sajuka atmiņu hronoloģija :D

7. Un visbeidzot... ir grūti izdomāt vēl kaut ko, tad nu lai būtu dejošana. Pirmskolas vecumā dejoju tautas dejas „Zelta Sietiņā” VEFa kultūras pilī :) Laikam neveicās mums mazajai grupiņai nemaz tik slikti. Reiz pat piedalījāmies kādā svētku koncertā Zaķu salā, filmēja mūsu dejošanu Latvijas Televīzija. Ģērbāmies un gatavojāmies televīzijas telpās. Mazajiem bērniem tas bija liels un godpilns piedzīvojums. Tomēr neatceros, ka pēc tam šo koncertu būtu arī pa TV noskatījusies.

Tā, pabeigts.
Nebija viegli. Un, kā manāms, sanāca diezgan garlaicīgs un gaudulīgs apcerējums.
Bet varbūt kādam izdodas labāk.

Stafeti nododu šādam septītniekam:
(tā kā lielāko daļu man vistuvāk pazīstamo blogeru jau ir saņēmuši šo aicinājumu no citiem, tad sanāk nodod arī kādam ne pārāk pazīstam...)

Vinstons_smits
usisusis
imagine
just_fly
susure
citronz
freakart