13 February 2017 @ 11:09 am
 
Jūtos kā iestrēgusi kaut kādā bezjēdzības cilpā. Nav motivācijas absolūti nekam. Vispār nekam. Es saprotu, ka tā nevar turpināt un ka tas ir jārisina. Bet jau atkal... Gribas tikai nokrist pret asfaltu un raudāt. Tas nelīdzēs, es zinu. Bet kas līdzēs?
Ir apnicis melot sev un citiem, un gaidīt, ka kaut kas atrisināsies pats no sevis. Ir apnicis baidīties no visa, no jebkā, kas var notikt. It apnicis tas emocionālais stāvoklis, kurā atrodas - tas ir neizturams. Esmu sāpinājusi visus tuvos un sev svarīgos cilvēkus un esmu sāpinājusi arī sevi. Jūtos apmaldījusies pati uz savas ielas. Un sākusi sev uzdot jautājumu - kāpēc es uz šīs ielas vispār atrodos. Pat, ja tā ir bijusi mana gadiem, varbūt visu mūžu.
Bet sevi ir grūti izaudzināt, pāraudzināt. Nesavāktu cilvēku ar haosu dvēselē un galvā un ar noslieci uz mentālām problēmām nepadarīsi par organizētu un racionālu, veiksmīgu dzīves plānotāju un mērķu sasniedzēju. Gudrās pamācības saka, ka jāsāk ar sevis pieņemšanu un iemīlēšanu, bet nudien - ar tādu sabiedroto, kāds šobrīd esmu es, nevienam nav pa ceļam, ja vien nav vēlmes iet pašdestrukcijas ceļu. Kā lai šādu sabiedroto pieņem un kaut ko dara, ja iekšēji esi nemotivēta un depresīva cilvēciskas būtnes atblāzma?
 
 
( Post a new comment )
minikin: Zorro[info]minikin on March 20th, 2017 - 04:03 pm
Kāpēc gribēji tieši šo te atrast vispār? Mans pēdējā laikā dzīves sajūtu un nemotivētības pieraksts..

Bet ar datumu viss pareizi. Tieši pēdējie mēneši ir tie, kad mani ir apmeklējusi eksistenciāla krīze ar 100+1 jautājumu par to, kā būt un kā dzīvot, kombinācijā ar noslieci uz apziņas stāvokli "kāda jēga? Tāpat viss būs slikti." Interesants stāvoklis, jāatzīst, ja spēj paraudzīties uz to no malas. Bet nespēj jau īsti :) Tādēļ arī (papildus emocionālajam hlamam) dara muļķības arī praktiskās to izpausmēm (realitātē). Nu stulbi, bet ko darīt?

Varbūt Tev tie laiki sajukuši, jo man ik pa brīdim tādi šizofrēniskie ieraksti nāk ārā par vispārējo bezjēdzību... Kurš gan labajā dzīves periodā ir motivēts rakstīt? Es reti. Diemžēl. "Iedvesma" (gausties) nāk kopā ar apjukumu un skumjām, vismaz man. Šoreiz gan šķiet, ka ir trakāk kā parasti. Kas gan diemžēl nenozīmē, ka vairs nav vietas šāda veida "izaugsmei".
(Reply) (Parent) (Link)