Šīs bija manas tā mirkļa izjūtas, ko pierakstīju piezīmēs, varbūt tāpēc tik emocionāli. Tajā brīdī tik tiešām - asaras acīs un sirsnīgs smaids vienlaikus :)

Varu piekrist Tev par Šveici, ka tā ir super-sakopta. Te gan jāprecizē, ka Šveice nav mana sapņu dzīves vieta. Lai arī visādos veidos tā šķiet diezgan ideāla - skaista, sakopta tik pat kā visās jomās utt. Bet vienlaikus es pazinos, ka šī precizitāte, punktualitāte un ārkārtējs kārtīgums spētu novest mani absolūtā ārprātā. Vnk mana dzīve vienmēr ir bijusi haosa pilna, un ar laiku šis haoss arvien progresē, varbūt tādēļ perfekti kārtīga vide (ne tikai vizuāli, bet arī kā sakārtota sabiedrība) spēj mani iedvesmot, lai arī skaidri zinu, ka tā nav radīta man. Turklāt Šveici tomēr redzu vairāk kā vāciskas mentalitātes zemi, kas man nav pārāk tuva. Jā, tā ir interesanta, skolā ļoti patika vācu valoda, patīk vācu arhitektūra utt., bet tomēt - tas viss nav manējais, neizjūtu to kā savu. Paskatīties un iepazīt - jā, paturēt sev - nē.

Citādi ir ar Franciju, tur ir kaut kāda mistika, ko es vnk nevaru izskaidrot. Kaut kāds nedefinējams spēks mani tur pievelk. Iebraucot no Šveices vai Vācijas Francijā, uzreizi redzi, ka lauki nav apkopti tik precīzās līnijās, bet ir sajūta, ka tas viss ir darīts ar sirsnību, mīlestību, pozitīvu lepnumu. Un cilvēki, un ēdiens, un lielās pilsētas, un mazie ciemi un daba - ļoti patīk un piesaista. Bet, ja jautāsi, kas tur labāks nekā te, es Tev nespēšu atbildēt (un nav jau labāks, jo katra viena ir laba ar kaut ko savu un ir nesalīdzināma). Var jau būt, ka kaut kāds gēns, kaut kāda dvēseles daļa man ir no turienes (lai arī esmu rīdziniece trešajā paaudzē, un cik spēju izsekot, mani senči nāk no Latvijas (Kurzemes un Latgales) un Krievijas).

Ja nekļūdos, tas bija Matīss, kas pēc Šamonī rakstīja, ka viņu kaut kas saista franču zemē. Lasīju un domāju - redz, neesmu es vienīgā tāda! :)

Protams, Latviju neviens manā sirdī nekad neaizstās, lai kur es brauktu, vienmēr teikšu vietējiem, ka nāku no burvīgas zemes, kas viņiem noteikti jāredz. Tomēr koka otrais gals man "saka", ka mūža galā man noteikti būs rūgtums sirdī par to, ka neesmu pamēģinājusi iepazīt franču zemi tuvāk.