06 June 2010 @ 09:17 pm
 
Grūti iedomāties, ka vēl pirms nedēļas ap šo laiku es sēdēju virtuvē, otu un krāsu ielenkumā, mēģinot vēl uzgleznot kaut ko pieklājīgu nākamās dienas skatei.

Pie reizes tonakt tā ap pustrijiem pieķēru sevi pie nožēlojamas atziņas par to, ka gribas mest visu pie malas, iet gulēt un vairāk necensties. Atcerējos maģistra darba laikus... Kad rakstīju/pētīju dienām un naktīm, jo gribējās, lai vismaz pašai patiktu rezultāts. Bet te - tikai otrā vai trešā mazgulētā nakts pa visu semestri, un man jau liekas, ka par grūtu. Nokaunējos. Saņēmos. Pabeidzu gleznu. Un tad - uztaisīju vēl vienu kompozīcijas uzdevumu. Sakārtoju virtuvi, nomazgāju otas, sakrāmēju mantas līdzņemšanai un devos atpūtināt acis. Un bija vērts censties. Man liekas, ka 95% gadījumos ir vērts censties. Atlikušie 5% ir tikai izņēmums un sagadīšanās.

Tagad liekas, ka tas ir bijis aptuveni pirms mēneša... vai pat ilgāk. Kaut kad citā realitātē.
Bet vismaz beidzot pa ilgiem laikiem man ir tāda kā pelnītas atpūtas sajūta par saviem brīvajiem vakariem, pie kuriem pa šo nedēļu vēl neesmu paspējusi pierast :)