Nākamā kalnu diena.
Šoreiz liekam mierā Augstos Tatrus un dodamies uz Zemajiem Tatriem jeb Slovensky raj, kas esot traka vieta.
Nekas, ir jāpamēģina :)
Mani visvairāk vilina kaut kur lasītā ceļotāju piezīme par kalnu ūdenskritumu, gar kuru ir jārāpjas klintī pa tajā iecirstajām metāla trepītēm. Protams, prātā iedomājos metāliskus pakāpienus ar metālisko režģi un vismaz vienu margu malā, kur pieturēties. Tas jau tāpat šķiet visai biedējoši, ņemot vērā manas bailes no augstuma, bet doma par iespēju parāpelēt pie kalnu ūdenskrituma tomēr ir spēcīgāka par bailēm.
Patiesība bija nedaudz citādāka... metāliskas trepītes patiešām bija... vienīgi - tās bija stāvas, slidenas, bez margām (protams!!!), tādas kā ugunsdzēsēju trepes uz bloka māju malām... bonusā nāca burvīgi skaists un biedējošs skats, ja pietika drosmes paskatīties lejā...
(Rāpties noteikti bija vērts!!!)
Vietām bija jārāpjas pa slidenām klints malām, turoties vienīgi pie ķēdes. Sākumā jau likās diezgan ekstrēmi, un, ja man kāds rādītu bildes un teiktu, ka es tādās vietās rāpšos, es noteikti neticētu. Bet pie augstuma un slidenajiem akmeņiem, kā arī rāpelēšanos, karājoties ķēdē, ātri vien pierod, un tādas vietas, kas sākotnēji likās diezgan biedējošas, jau tiek šķērsotas daudz pārliecinošāk un bez īpašas piesardzības.
Klinšainās takas vietām nomaina kalnainas meža takas, ik pa brīdim nonākam līdz kraujām, no kurām paveras burvīgi skati. Rāpjamies gar/virs kalnu upes. Šajā vieta "taka" ir augstu klintī virs upes iecirsts metālisks režģis un ķēde. Skats jau atkal pasakains. Augstuma bailes... laikam snauž :)
Kopumā pa Zemajiem Tatriem nostaigājām vairāk kā 13 km.
Kā arī Slovensky raj man tomēr nešķita tik biedējošs kā rāpšanās Augstajos Tatros iepriekšējās dienās.
Kājas salīdzinoši nelietojamas, bet nekas tā īsti nesāp, vienīgi pārrodoties mājās konstateju, ka zem viena no zābakiem man ir asiņaina zeķe un līdz jēlumam noberzts papēdis. Nekas jorpojām nesāp :)
Ā, vēl pirms došanās prom no Zemajiem Tatriem satikām pāris tūristes no LV, kas savu tūrisma grupu gaidīja ārpus Slovensky raj. Viņām gan nedaudz citi iespaidi par apkārtni - zupas esot negaršīgas, alus arī, vide kā atgriešanās pagātnē... nu vienīgi dabas skati priecē... Es tik ceru, ka viņām skaistākā ceļojuma daļa vēl tikai priekšā. Nebūtu labi neatvest mājās kādu duci labu iespaidu tomēr.
Vakaru noslēdzam mierīgi... draudzīgi ēdam viesistabā slovāku makaronus un es - tomātus no Agra dārza :)
Rītā "ne-kalnu" diena. Tatad būs alas...