| |
[3. Maijs 2009|22:13] |
|
Jēēēē dieniņa :D tagad gan ir grūti un sāpīgi, bet diena sākās ar plkst. 7 celšanos un 9 jau būšanu laivā un tikai 16 vakarā ierašanos mājās. Lieliska diena! Būts tādās vietās, kur nekad netiks piebraukts ar mašīnu un beidzot sākts izzināt, kas ir aiz horizonta. Savu devu ir iedevusi saulīte, ka sāp rokas un deguns, bet pleci ir sarkani un nesāp. Ierados mājās kā sarkans vēzis un tagad sēžu sasmērējusies ar krējumu un tik un tā saku, ka diena bija lieliska :))))))) Sabildētas bildes. Būs dažas jānosūta In. Gribas dzirdēt viņas viedokli kā no malas izskatās vai ir viņās kaut kas interesants vai vienkāršs pirksta klikšķis un nekas vairāk. |
|
|
| |
[30. Apr 2009|22:08] |
Izlaidums bija ātrs un labi vien, jo sēdēt ilgi zāle nevarēja- nebija gaisa :P Pie sevis nosmējos, ka tas ir iespējams tikai policijā, kad pirmais teikums ir sasveicināšanās un otrais teikums, kad tiek jau pirmais absolvents sveikts. Man ir iespēja salīdzināt, ka pirms diviem ar pus gadiem bija pirmais izlaidums pirmā līmeņa izglītība iegūta, un tagad otrā līmeņa izglītība iegūta, kā atšķiras attieksme pirms ieiešanas zālē, pirmajā līmenī kā pret zaļiem gurķiem un runāja kā no pašiem aukstākajiem plauktiem, bet šoreiz kā kolēģis ar kolēģi nu patīkami :) klausīties :)
Savācu bumsi un devos uz laukiem. Atbraucu uz vasarnīcu un pēc pāris stundām devos gulēt nogurums neizmērāms, tomēr pirmdienas ceļš un šodienas it kā brīvdiena, bet celšanās kā uz darbu, un pāris stundas izlaidumā sajūtas it kā esi visu dienu runājis un „pierādījis savu taisnību” darbā.
Pirkām izlaidumam puķes un nopriecājos, ka tas jau nekas, ka Magnolijas netika atvestas no Polijas, jo šeit Latvijā arī pārdodas un kas mani vēl vairāk iepriecināja, ka pat ļoti lēti. Tad tika nolemts, ka kociņš tiks dāvināts mammai uz māmiņas dienu. Būs divi zaķi vienlaicīgi noķerti- i dāvana, i prieks acīm i degunam pie mājās :P |
|
|
| |
[24. Apr 2009|11:01] |
|
Saprotu vienu Lielajā brauciena laikā ir jāaizver mana komunikāciju čakra vai jāpieņem klusēšanas celebāts, pretējā gadījumā atradīšos ierakuma otrā pusē! |
|
|
| |
[24. Apr 2009|10:45] |
Es gribu teikt WOW kā sākās diena.
Pati pamodos pirms modinātāja un nolēmu, ka jālien laukā no gultas, jo šodien ir Lielais brauciens un ir pat labi, ka ir laika rezerve vismaz 30 minūtes. Sakrāmējos un devos laukā. Prieks neizsakāms, kad pastkastē ir aploksne no Itālijas un tieši Venēcijas, es pat neko nelasīju un jau pēc bildes atpazinu, Jā, Jā, Jā Venēcija. Tāda smaidīga , lidojoša un apkrāvusies ar mantām dodos uz autostāvietu. Iedarbinu auto un gribu notīrīt logu un kas notiek? Logu tīrītājs apstājas gandrīz pa vidu logiem un viss ne uz priekšu, ne atpakaļ. Secinu vienu- nodedzis motoriņš, bļins, ko nu?!??! Rezultātā 10 minūtes nomocījos, lai apmēram, redzētu ceļu un logs būtu tīrs, otras 10 minūtes benzīntankā un vēl nomocīšanās, jo atbrauca papildspēks, kas ar neko nevarēja izdarīt, kā vien pateikt, labi brauc vakarā skatīšos!
Rezultātā manas rīta rezerves 30 minūtes tika notērētas pie mašīnas un sastrēgumā. Mantas neatdotas, jo darbā mani gaidīja steidzams dokuments.
Atveru flashu un konstatēju, ka manis vakar vakarā gatavotais darbs nav!!!!!! Bļāviens, bļāviens, bļāviens, piecu minūšu laikā top doķis uz atmiņu un tiek iesniegts bosam. Rezultāts- boss dažas lietas liek izmainīt un pasaka, ka pirmdien parakstīs! Lūk, tev steidzamība.
Bet es uz šī rīta pārsteigumiem skatos mierīgi, jo tagad man vairs nav nekādu stresa pazīmju un nav arī stresa rezervju par Lielo braucienu ir viens liels RELAX :) |
|
|
| |
[22. Apr 2009|08:58] |
|
Man jāmācās būt diplomātiskai... noklusēt un klusēt, kad otrs runā un neteik, NETEIKT savas domas, ja otrs nejautā. Jā, tāda es esmu darbā, bet ikdienā kopā ar saviem cilvēkiem es kļūstu savādāka. Savādāka- atver manu domu būri un viss ko domāju sāk lidot, nezinot un baidoties ka sasniedzot otra ausis šis mērķis var būt sāpīgs, bet man ne mirkli nav bijusi doma otru sāpināt.... |
|
|
| |
[18. Apr 2009|20:52] |
Šodien meklēju dāvanu un bija jādodas uz lielveikalu. Patiesībā man ir ļoti jāpiedomā, kad pēdējo reiz biju tā pusdienu pavadījusi staigājot pa lielveikalu. Secinājums ir viens- es vairs nevaru nostaigāt pusdienu pa lielveikalu man tās ir mocības. Eju un pie sevis domāju, ka gribu ārpus Rīgas, gribu svaigu gaisu, gribu jaunas emocijas, bet paskatos uz pretimnākošajām sejām redzu vien bālus, tukšus acu skatienus.
Atbraucu mājās un savā mazā sērkociņu kastītē man bija sava talka. Pozitīvais, ka domas nebija par un ap darbu. Daudz domāju un analizēju sev ikdienā blakus esošos cilvēkus. Saprotu, ka daža laba „īpašības” es varu paredzēt un zinu jau soli uz priekšu, viss sliktākais, ka neba jau tās ir pozitīvās īpašības, ko zinu uz priekšu. Nez, secināju, ka esmu laikam kļuvusi ciniska, iedomīga, asa, vienaldzīga, bet pašai iekšā ir tādas vētras, ka kaut kādos apstākļos un situācijās izlaužas laukā un es pat nespēju viņas kontrolēt.
Visā visumā diena izvērtās laba- 50% pavadīti kā labai meitai kopā ar vecākiem un 50% pavadīti kopā ar sevi un savām domām. Vēl rītdien atpūsties, ja nebūs pārāk auksts vējš un spīdēs saule gribu doties uz Mežaparku paskrituļot. |
|
|
| |
[17. Apr 2009|09:28] |
Šodien pamodos un pirmā doma- kas šodien par dienu?- tā jau ir stadija!
Attiecībā uz brīvdienām sajūtas ir dažādas viens variants doties prom no visiem. Nelīst nekādos pūļos, nedomāt un klusēt. Visu nedēļu runāts un runāts.
Otrais variants braukt kaut kur prom, kur acis rāda un vakarā atgriezties.
Patiesībā abiem variantiem ir viena problēma, ja pati braucu prom, tad tā pat nevarēšu klusēt un būt ar sevi, ja ar kādu kopā braucu, tad es jūtos neērti, ja klusēju un esmu kopā ar sevi.
deālais variants sēdēt saulītē, neko nedarīt, kāds pienestu ēdienu un mierīgi skatīties uz ainavu.
Par variantiem jāizlemj līdz dienas beigām, bet skaidrs ir viens mājās četrās sienās ieskautai negribas būt, jo mājās paliekot sākšu kaut ko tīrīt, gatavot, taisīt un atkal nebūšu atpūtusies.
Labi, tagad pie darba, gribas pēc iespējas vairāk šodien izdarīt! |
|
|
| |
[14. Apr 2009|12:08] |
Varbūt tas ir slikti, ka manī ir tāds miers un pārliecība, ka viss būs labi...
Mana iekšējā balss šobrīd klusē... |
|
|
| |
[12. Apr 2009|20:52] |
Beidzot ielādēju vakardienas bildes.
Man nepatīk! Dažām nav asuma, dažām bildēm asums ir uz citiem, bet uz mūsu komandu nav.
Labi, būs jau kaut ko iespējams izlasīt.
Kas man tiešām skatoties izraisīja pozitīvas emocijas ir Kaspara mazā fotosesija. Jā, arī pie tās es atradu kur piekasīties, bet skatos un ir smaidas. Vispār var pateikt, ka bildes ir neizdevušās un posms skatoties uz dalībnieku sejām ir bijis baigi smags. |
|
|
| |
[12. Apr 2009|20:21] |
Šodien nekas nav izdarīts. Visa diena pie datora, mēģinot, kaut ko tīrīt laukā.
Sēdēju un domāju, kad pēdējo reiz tā dīkdienīgi esmu pavadījusi laiku. Neatceros! Un kad ir bijusi šogad tāda diena, kad neesmu pat spērusi soli ārpus dzīvokļa svētdienā. Šito vispār nespēju atcerēties.
Par cik šodien nedrīkst strādāt, tad nu es pat māju nekārtoju.
Svētdiena pavadīta neredzot nevienu cilvēku un klausoties mūziku. |
|
|
| |
[12. Apr 2009|13:12] |
|
Ha, ha, ha te tev nu bija! Vakardien vēl pukstēju, ka viena būšu Lieldienas rītā! Šodien vēl pidžamā esot jau pirmie ciemiņi un brokastīs nebiju viena. Mazliet pat grūti bija brokastot, jo tiklīdz kumos mutē tā telefona zvans un tā viss rīts. Tagad sēžu un domāju, ko darīt? Doties uz Mežaparku ar skritulenēm, bet vienai nav noskaņojuma, kopmānijas nav, jo visi ir izbraukuši. Gribas jau izbraukt un mazliet papildēt, bet atkal "mans šoferīts" ir prom un pašas mašīna ir citur. Bildēt, bet šoreiz nesteidzoties un piedomājot, lai viss ir mazliet tāds iestudēts Happy story |
|
|
| |
[11. Apr 2009|21:58] |
|
Krāsoju olas un secināju, ka šī ir pirmā reize, kad olas krāsoju tikai priekš sevis un šīs būs pirmās Lieldienas, kad brokastis ēdīšu viena pati un tas mani mazliet biedē – vai tik es nesajutīšos pamesta un vientuļa. |
|
|
| |
[9. Apr 2009|22:44] |
|
Vīns un Eros Ramazzotti, vot i stadija- man nemaz neraksturīga kombinācija... |
|
|
| |
[3. Apr 2009|09:41] |
Es dusmojos uz sevi, jo atceros, pat negribēdama viņu un secinu, ka laikam neesmu viņu palaidusi vaļā.
Vakar sevi pieķēru, ka nez no kurienes atcerējos kādus teikumus, ko viņš ir teicis un tiklīdz es sevi pieķēru, es pagriezu galvu uz citu pusi, apgriezu spilvenu otrādi un sev atzinu, ka nekas īpašs jau viņā nebija un uzdodu sev jautājumu, kāpēc atceros? Ja simpātijas nav bijušas, ja pašā sākumā jau zināju, ka palielam viņš ir "sausiņš" kas no sevis iedomājas nez ko! |
|
|
| |
[2. Apr 2009|21:55] |
|
Braucu uz skolu un domāju, braucu no skolas un nolēmu, ka negribu neko negatīvu apkārt it sevišķi dzirdēt un censties pēc iespējas mazāk redzēt apkārt negatīvo. Slēgšu pēc iespējas mazāk TV kasti, skatīšos tikai banālas melodrāmas, pēc iespējas mazāk lasīšu avīzes. Brīvdienās gribu braukt ārpus Rīgas un bildēt, gribu redzēt apkārt smaidīgus, pozitīvus cilvēkus, gribu runāt par savām sajūtām, saņemt atbildes uz jautājumiem, kas man liek sevī meklēt atbildes un dzīties kaut kur uz priekšu nezinot, kas mani tur sagaida. Man ir bail....un pat zinu no kā...tas jau ir progress, ka zinu pat no kā! |
|
|
| |
[2. Apr 2009|09:14] |
|
Vakardien bij pārak liels nogurums, lai šeit uzrakstītu, bet jau otrais vakars, kad gribas dzirdēt, no kāda, ka ar mani viss ir kārtībā un viss būs kārtībā! Es laikam esmu pa daudz atvērusies cilvēkiem un no tā man ir bail. Bail, ka atkal kaut kāds notikums var man likt ielīst alā un uz visiem skatīties no malas. Pārāk daudzus esmu ielaidusi savā privātajā telpā un tikai tāpēc, ka trīs mēnešus man nav bijusi komunikācija ar svešiem cilvēkiem. Katru reiz, kad satieku kādu svešo vispirms saku sev, ka klusēšu un tikai klausīšos, bet viss sanāk pretēji. Šobrīd man gribas tikai vienu lietu, būt kaut kur prom, kur neviens man nevar tikt klāt, sēdēt uz balkona, dzert tēju ar kādu kurš mani pazīts, bet kuram no manis neko nevajag un klausīties putnu skaņas. Patiesībā gribu, lai kāds mani palutina. Tas arī viss! |
|
|
| Postcrossing |
[31. Mar 2009|08:55] |
|
Pirmā atklātne ir saņemta no Meersburg |
|
|
| |
[27. Mar 2009|12:46] |
Tikko saņēmu e-pastu, ka pirmā mana nosūtītā atklātne ir piereģistrēta (Vācija).
Tagad sēžu un smaidu :)))
Atliek vien gaidīt, kad es sākšu saņemt... |
|
|
