|
3. Apr 2009|09:41 |
Es dusmojos uz sevi, jo atceros, pat negribēdama viņu un secinu, ka laikam neesmu viņu palaidusi vaļā.
Vakar sevi pieķēru, ka nez no kurienes atcerējos kādus teikumus, ko viņš ir teicis un tiklīdz es sevi pieķēru, es pagriezu galvu uz citu pusi, apgriezu spilvenu otrādi un sev atzinu, ka nekas īpašs jau viņā nebija un uzdodu sev jautājumu, kāpēc atceros? Ja simpātijas nav bijušas, ja pašā sākumā jau zināju, ka palielam viņš ir "sausiņš" kas no sevis iedomājas nez ko! |
|