|
18. Apr 2009|20:52 |
Šodien meklēju dāvanu un bija jādodas uz lielveikalu. Patiesībā man ir ļoti jāpiedomā, kad pēdējo reiz biju tā pusdienu pavadījusi staigājot pa lielveikalu. Secinājums ir viens- es vairs nevaru nostaigāt pusdienu pa lielveikalu man tās ir mocības. Eju un pie sevis domāju, ka gribu ārpus Rīgas, gribu svaigu gaisu, gribu jaunas emocijas, bet paskatos uz pretimnākošajām sejām redzu vien bālus, tukšus acu skatienus.
Atbraucu mājās un savā mazā sērkociņu kastītē man bija sava talka. Pozitīvais, ka domas nebija par un ap darbu. Daudz domāju un analizēju sev ikdienā blakus esošos cilvēkus. Saprotu, ka daža laba „īpašības” es varu paredzēt un zinu jau soli uz priekšu, viss sliktākais, ka neba jau tās ir pozitīvās īpašības, ko zinu uz priekšu. Nez, secināju, ka esmu laikam kļuvusi ciniska, iedomīga, asa, vienaldzīga, bet pašai iekšā ir tādas vētras, ka kaut kādos apstākļos un situācijās izlaužas laukā un es pat nespēju viņas kontrolēt.
Visā visumā diena izvērtās laba- 50% pavadīti kā labai meitai kopā ar vecākiem un 50% pavadīti kopā ar sevi un savām domām. Vēl rītdien atpūsties, ja nebūs pārāk auksts vējš un spīdēs saule gribu doties uz Mežaparku paskrituļot. |
|