| |
[3. Apr 2009|09:41] |
Es dusmojos uz sevi, jo atceros, pat negribēdama viņu un secinu, ka laikam neesmu viņu palaidusi vaļā. Vakar sevi pieķēru, ka nez no kurienes atcerējos kādus teikumus, ko viņš ir teicis un tiklīdz es sevi pieķēru, es pagriezu galvu uz citu pusi, apgriezu spilvenu otrādi un sev atzinu, ka nekas īpašs jau viņā nebija un uzdodu sev jautājumu, kāpēc atceros? Ja simpātijas nav bijušas, ja pašā sākumā jau zināju, ka palielam viņš ir "sausiņš" kas no sevis iedomājas nez ko! |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/161033/11327) | | From: | f_g |
| Date: | 3. Aprīlis 2009 - 10:16 |
|---|
| | | (Link) |
|
tas, ka atceries, ir normaali. arii es daudz ko atceros. bet.. ir jautaajums, vai sirsninja tajaa briidii ietriicas veel. ja neietriicas, tad viss ir kaartiibaa.. sliktaak, ja ietriicas..
Nē neietrīcas, drīzāk ir bailes, nemiers un nesaprašana no kurienes un kāpēc tieši tanī brīdi un mirklī šie teikumi "izlien laukā" no manas zemapziņas.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/170469/11327) | | From: | f_g |
| Date: | 3. Aprīlis 2009 - 10:20 |
|---|
| | | (Link) |
|
nu, taa vienkaarshi reizeem notiek. no taa nav jaabaidaas :)
Tā tas turpināsies, līdz neatradīsi jaunu ;]
...un tad es dusmošos par "jauno"... | |