Nē nevis nesajutu savu vietu, bet gan likās tanī visā kaut kas falšs=nepaties. Nezinu varbūt arī nospēlēja tas, ka dodoties uz darba interviju man sāka zvanīt telefons (pa ceļam nevis noskaņojos darba intervijai, bet gan risināju darba jautājumus)un viens no maniem kolēģiem uzmeta "lūpu" (to es nopratu jau no sarunas), ka es lūk aizgāju un nu viņam ir jāskrien un jāizpilda katra Bosa iegriba. Tas mani nokaitināja un iegāju iekšā telpā pie komisijas un jūtos tāda mazliet lecīga, bet man pat likas, ka komisijai tas patika.

Šobrīd vispār man ir galvā tāds kiš miš. Apmēramm pusotra gada laikā man nav bijis laiks padomāt, kas ir noticis, ko darīt utt. Pagājušajā nedēļā brīvdienās (pēc ļoti, ļoti ilga laika) biju viena un tad sēdēju un skatījos pa logu un bija šoks un nesaprašana. Secinājums mani nedrīkst atstāt vienu un pēc lielām pārdomām sapratu, ka galvā ir tāds apjukums un nezinu no kuras puses sākt šķetināt visu vaļā.