Tas atgadījās sensenos laikos.
Kādā ciemā dzīvoja atraitne. Viņai bija divas meitas: savejā vārdā Lolita, otra pameita vārdā ...

huj viņu zina kāds bija viņas vārds, jo pamāte nespēja to iegaumēt un sauca viņu pa matuške...

"fuck", kādu sūdu es te rakstu, viss bija citādi... Tas nebija sensenos laikos un ne kādā ciemā,

tas bija tepat mūsu guļamrajonā, pusalkānu ģimenē...., īstā meita staigāja greznās drēbēs tikko

no humpalām, bet pameita — skrandās un lupatās, ko novalkāja pēc pusmāsas; īstā meita vienmēr dabuja pēdejo Ķīnas iphona modeli, bet pameitai bija jaiztiek ar Ķīnas iphone septiņpadsmit ko bija nolietojusi pusmāsa.
Pamāte pameitu maigi izsakoties nemīlēja, bet, ja nopietni, labprāt redzētu nosprāgstām lēnā un

mokoša nāvē vai kaut kā tamlīdzīgi.
Un reiz uz pohām pēc jaunā gada kožas, radās ideja šo sūtīt negluži nah, bet pēc zemenēm uz tuvējo

rimčiku, kas bija ne gluži tālu, bet divi km ko kājām piļīt, tipa a vdrug nosprāgs salā vai varbūt bomāri izvaros, un kā ierasts sauca šo pa matuške:
- bļaģ, Ļoļiks zemenes grib, ej pēc tām, nah, nakts vidū, citādi vari nenākt atpakaļ.
Šī paņēma piķi un nedaudz pie sevis papukstējusi izgāja no mājas.
Paskatījās pa labi, paskatijās pa kreisi, un noteica: vecā mauka ar savu sučku Ļoļiku, ahujela,

kādas nah ziemā zemenes nakts vidū no rimčika, tas tak ciet. Iešu nokodīšu piķi tuvejā barčikā ar

vietējiem urlām, gan jau pret rītu vecā kaza, pēc lāpīšanas ar ļergu, būs aizmirsusi par zemenēm.
Pret rītu šī urlu nopista lupatās, pilnīgā pipelē atgriezās mājās, pa zvana pogu trāpīt nespēja,

tādēļ hujārija ar dūri un kāju pa durvīm.
Durvis atvēra ļērgu apdzērusies pamāte:
-zemenes atnesi?
-zemeņu nebija, bij tik plūmes!
-bļaģ, kur plūmes?
-Še! un no visa spēka mauca šai pa aci, no kā šī izlidojot cauri visam koridoram, piezemējās

virtuve uz grīdas, kur arī parubījās.
Pameita, pilnīgā apmierinājumā, aizstreipuļoja uz istabu, kur satika Ļoļiku.
Ļoļiks jautā, kur tik ilgi biji un ko tik apmierināta?
Biju tuvejā barčikā, tur tādi izmeklēti dzērieni un tādi galanti džeki, karoč super.
Ļoļiks pakasīja sev starp kājām un nosprieda - es arī gribu - un klusiņām izlavījās no mājas.
Pa ceļam satika divus labi iesilušus bomārus, šie lai prikoļīt:
- meitenīt-meitenīt, parādi savu petenīt...
Bet šī ilgi nedomājot atcērt:
- pis dirst, pidari.
Bomāri nebija apmierināti ar tādu atbildi, un iepisa šai viens pa vienu, otrs pa otru aci.
Tā Ļoļiks līdz barčikam netika, un, kamēr piļīja uz māju pusi, acis tā aizpampa, ka pienākot pie

durvim neko neredz, pa zvana pogu trāpīt nespēja, tādēļ hujārīja ar dūri un kāju pa durvīm.
Durvis atvēra tikko atžirgusī ar pusaizpampušu ģīmi, māte:
-Ļoļik, kur tu biji???
-Pēc plūmēm, bļaģ!....




autors:
Reinkarnācija

...tādēļ ka:
Mazs ciniķis drāž lielu vezumu!

Mēs dzīvojam pat ne vairs banānrepublikā, bet banānu-mizu-republikā.

Ar nepacietību gaidu 18. novembri, kad visi sastāsimies aplītī, sadosimies rociņās, smaidot kā sildā sūdā iekāpuši, lai dziedot himnu un gaidot laimes lāci, aizdedzinātu attiecīgās vietās ievietotās svecītes.

Kāpēc urlas nēsā trenuškas???
Tādēļ, ka sporta auto (3 ser. BMW) atļauties nevar, tad vismaz sporta bikses...

Do you have any freedom?
Do you able to make free choice?
Do you dare to have your own opinion?
Do you have courage to make own decision?
Do you realize that you have no freedom only FREEDOOM?

Veikalos uz čekiem (un citur) teksta 'Paldies par pirkumu' vietā vajadzētu būt 'Atvainojamies par sagādātajām neērtībām'.

Īsas, štruntīgas, bet tas vēl būtu tā. Biksēs izdedzināja caurumu un rokai ir jauna dzimumzīme, bļin.

Nāve ir sievietes vārds.

konservu kārbu jau piekakāju, meklēju šūpoles lai palaistu kosmosā.

Un teica Jēzus saviem mācekļiem:
-Jums būs izķert visas zivis upēs, jūrās un okeānos, lai nepaliek nevienas.
Apustulis Pēteris jautāja:
-Kādēļ, Kungs?
Un Jēzus tiem atbildēja sacīdams:
-Zivis čurā un kakā ūdenī, mani bērni.
Pēteris:
-Un kas par to?
Jēzus Kristus:
-Bet es taču no ūdens taisu vīnu!

Savāda pasaule. Krievu filmu jāpasūta ASV internetveikalos, jo no Krievijas filmas izvest nedrīkst.

Sapņotājs viņš bija - ezītis, kuram garšoja sēnes. Tomēr reiz, padzirdējis, ka Černobiļā aug neparasti lielas sēnes, ezītis attapās jau vilcienā uz turieni, lai piepildītu savu sapni un apmierinātu uzmacīgo vēlmi. Ak šīs sēnes! Un tās tur tiešām auga.
Ezītis vairs neatgriezās no Černobiļas. Atgiezās rausītis.

Pamodās ezītis no rīta ar smagām galvassāpēm. Pohas, tā dažkārt gadās, ja vien nesāktu pampt pauti. Pakasīja ezītis dibenu, nopūtās, paurbināja degunu un devās uz mežu pie ežu mātes. Gāja un domāja, kā paņems priekšā ežu māti - no priekšas, no aizmugures, no sāniem un vēl to pašu tikai divreiz vairāk. Tā ejot pa krēslainu meža taciņu un pārdomājot dzīvi, kā gadījās kā ne, ezītis turpat sev blakus ieraudzīja sēni, pēc skata gardu. "Apēdīšu sēni un iešu savu ceļu" - ezītis domāja un darīja kā nodomājis. Bet tā arī bija viņa kļūda - sēne gan bija garšīga, bet indīga. Asas sāpes pārņēma plostošanas novārdzināto miesu, kad vēl nebija norīts pēdējais kumoss. Ķepiņām raustoties pirmsnāves agonijā, asiņainas putas nāca no tā paša kunģa, kurā vēl nesen skalojās alus. Pēdējā ezīša doma bija: "... bļin, kāpēc man tā sūda sēne bija vajadzīga?... gribēju tikai izdrāzt ēžu māti... "

Reiz nedzīvoja neviens un tad neviens augšām necēlās un uz pasaules nevienam nebija nemiers un nelabs neprāts.