Tas atgadījās sensenos laikos.
Kādā ciemā dzīvoja atraitne. Viņai bija divas meitas: savejā vārdā Lolita, otra pameita vārdā ...

huj viņu zina kāds bija viņas vārds, jo pamāte nespēja to iegaumēt un sauca viņu pa matuške...

"fuck", kādu sūdu es te rakstu, viss bija citādi... Tas nebija sensenos laikos un ne kādā ciemā,

tas bija tepat mūsu guļamrajonā, pusalkānu ģimenē...., īstā meita staigāja greznās drēbēs tikko

no humpalām, bet pameita — skrandās un lupatās, ko novalkāja pēc pusmāsas; īstā meita vienmēr dabuja pēdejo Ķīnas iphona modeli, bet pameitai bija jaiztiek ar Ķīnas iphone septiņpadsmit ko bija nolietojusi pusmāsa.
Pamāte pameitu maigi izsakoties nemīlēja, bet, ja nopietni, labprāt redzētu nosprāgstām lēnā un

mokoša nāvē vai kaut kā tamlīdzīgi.
Un reiz uz pohām pēc jaunā gada kožas, radās ideja šo sūtīt negluži nah, bet pēc zemenēm uz tuvējo

rimčiku, kas bija ne gluži tālu, bet divi km ko kājām piļīt, tipa a vdrug nosprāgs salā vai varbūt bomāri izvaros, un kā ierasts sauca šo pa matuške:
- bļaģ, Ļoļiks zemenes grib, ej pēc tām, nah, nakts vidū, citādi vari nenākt atpakaļ.
Šī paņēma piķi un nedaudz pie sevis papukstējusi izgāja no mājas.
Paskatījās pa labi, paskatijās pa kreisi, un noteica: vecā mauka ar savu sučku Ļoļiku, ahujela,

kādas nah ziemā zemenes nakts vidū no rimčika, tas tak ciet. Iešu nokodīšu piķi tuvejā barčikā ar

vietējiem urlām, gan jau pret rītu vecā kaza, pēc lāpīšanas ar ļergu, būs aizmirsusi par zemenēm.
Pret rītu šī urlu nopista lupatās, pilnīgā pipelē atgriezās mājās, pa zvana pogu trāpīt nespēja,

tādēļ hujārija ar dūri un kāju pa durvīm.
Durvis atvēra ļērgu apdzērusies pamāte:
-zemenes atnesi?
-zemeņu nebija, bij tik plūmes!
-bļaģ, kur plūmes?
-Še! un no visa spēka mauca šai pa aci, no kā šī izlidojot cauri visam koridoram, piezemējās

virtuve uz grīdas, kur arī parubījās.
Pameita, pilnīgā apmierinājumā, aizstreipuļoja uz istabu, kur satika Ļoļiku.
Ļoļiks jautā, kur tik ilgi biji un ko tik apmierināta?
Biju tuvejā barčikā, tur tādi izmeklēti dzērieni un tādi galanti džeki, karoč super.
Ļoļiks pakasīja sev starp kājām un nosprieda - es arī gribu - un klusiņām izlavījās no mājas.
Pa ceļam satika divus labi iesilušus bomārus, šie lai prikoļīt:
- meitenīt-meitenīt, parādi savu petenīt...
Bet šī ilgi nedomājot atcērt:
- pis dirst, pidari.
Bomāri nebija apmierināti ar tādu atbildi, un iepisa šai viens pa vienu, otrs pa otru aci.
Tā Ļoļiks līdz barčikam netika, un, kamēr piļīja uz māju pusi, acis tā aizpampa, ka pienākot pie

durvim neko neredz, pa zvana pogu trāpīt nespēja, tādēļ hujārīja ar dūri un kāju pa durvīm.
Durvis atvēra tikko atžirgusī ar pusaizpampušu ģīmi, māte:
-Ļoļik, kur tu biji???
-Pēc plūmēm, bļaģ!....




autors:
Reinkarnācija