Pamodās ezītis no rīta ar smagām galvassāpēm. Pohas, tā dažkārt gadās, ja vien nesāktu pampt pauti. Pakasīja ezītis dibenu, nopūtās, paurbināja degunu un devās uz mežu pie ežu mātes. Gāja un domāja, kā paņems priekšā ežu māti - no priekšas, no aizmugures, no sāniem un vēl to pašu tikai divreiz vairāk. Tā ejot pa krēslainu meža taciņu un pārdomājot dzīvi, kā gadījās kā ne, ezītis turpat sev blakus ieraudzīja sēni, pēc skata gardu. "Apēdīšu sēni un iešu savu ceļu" - ezītis domāja un darīja kā nodomājis. Bet tā arī bija viņa kļūda - sēne gan bija garšīga, bet indīga. Asas sāpes pārņēma plostošanas novārdzināto miesu, kad vēl nebija norīts pēdējais kumoss. Ķepiņām raustoties pirmsnāves agonijā, asiņainas putas nāca no tā paša kunģa, kurā vēl nesen skalojās alus. Pēdējā ezīša doma bija: "... bļin, kāpēc man tā sūda sēne bija vajadzīga?... gribēju tikai izdrāzt ēžu māti... "