| |
| |
| |
| |
|
No šodienas sākšu "One picture a day for 30 days" projektu, citādi pagurums, apnikums un neuzticēšanās sev beidz nost. Ko jūs dariet tad, kad vairs sevi nedzirdiet? Kad skatieties spogulī un sevi vairs nepazīstiet? * * * Reflection Reflection |
|
| |
|
Ok, dabūju gigu kā fotogrāfam, domāju, nav ko māžoties, paprasīju 200EUR, šie piekrita, laikam jāsāk naudiņš krāt jaunam aparātam. |
|
| |
|
Rīt sākam filmēt īsfilmu, es vienmēr esmu gribējusi uztaisīt īsfilmu, komanda ir savākta, skaņas čalis skaņas apstrādes čalis kameras operatore montāžas režisors es = galvenā varone, režisore, scenārijs, pielikšu savu roku pie skaņas un video editting procesa, lookin' good. Priekšā divas bezmiega nedēļas, es jūtu. |
|
| |
|
Ok, back to work. Šis semestris izskatās ļoti gaisms-īgs, programmējošs un visādi citādi - novatorisks. Priekā, iztriepšu vīna glāzi aizbraucot mājās par to. |
|
| |
| |
|
Valentīndienā mani, starp citu, neapsveica, nu proti tur šokolādi nedeva un rozes nedāvināja, man it kā pie kājas, bet kaut kas tomēr jauks tajā visā ir. Vakarā, paejot garām puķu stendam veikalā, tomēr mazliet saskumu un teicu savam vīrietim, ka man neviens nekad nedāvina puķes. Kāpēc tā? "Maybe it is corny and very cheesy... especially me saying it's not about the flowers or anything, but the gesture. But you know, even I like to be reminded how amazing I am." Pēc pāris dienām viņš pieminēja, ka jūtoties ļoti stulbi, jo nebija man sagādājis tās puķes. Es teicu, ka tas nekas, it's just flowers, un nemanami nodūru galvu, kas sieviešu valodā nozīmē : "You better get me those flowers soon and tell how much you love me and how unbelievably lucky you are having me around." Varbūt to es tā nemaz nedomāju, bet es vienkārši sajutos skumji, jo goda vārds, man neviens nekad nedāvina puķes. Iepriekšējam mīļotajam lūdzos tik ilgi, lai man uzdāvina puķes, ka beigās neizturēju un sāku pati sev ik pa laikam pirkt pa pušķim, bet tas ir vēl skumjāk. Atgādina par "If you need to tell somebody you are a lady.... obviously you are not." Bet varbūt somebody ir vienkārši izcili idioti? Jebkurā gadījumā, atcerējos par tām puķēm un Valentīndienām, kurās man neviens nekad neko nedāvina. |
|
| |
| |
|
Ok,  unamade ir pilnīga taisnība, mikai jāatsāk rakstīt, mazliet jocīgi būs, latviešu valoda sāk palikt tāla un sveša, jāpatrennē ir.
Īsos vārdos, viss ir ok, pirmo reizi tā pa īstam ir ļoti laba sajūta. Par visu.
Ko tad lai pasaka? Ai nu laikam vienkārši mazliet vairāk jāseko čujam, mazliet vairāk jāstrādā un vienkārši pārstāt spēlēt galvā pingpongu ar nākotni ir baigi veselīgi, I don't know.
Aizvien vairāk sajūta, ka apkārt kaut kāds amatierisms valda, visi tie šarlatāni, kuri ne sūda nejēdz, bet taisa no sevis lielo konceptuālismu un sauc sevi par "māksliniekiem", ai nu nezinu,
kaut kā man tas kopā neslēdzās. Bet moška nahuj manu estētismu.
Pateicu savam vīrieša gabalam, ka mirīju pamazām nost šajā miestā, viņš pamāja ar galvu un tieca, lai braucot pie mades,
priecājos, mans vīrietis ir satriecošs. Pirmo reizi man galarezultāta vietā dod rīkus, ar kuriem pašai savu rezultātu radīt, sākumā biju mazliet apjukusi,
tad ieslaucīju ego pagultē, izkratīju no galvas visas šausmas un kā balta lapa teicu : let's go!
Būšu netipiski latviska un ne sūda nesūdzēšos, tā vietā, reku bilde, kura šodien nomainīja manu desktopa pikčēru :
 |
|
| |
| |
|
Es nekad nebiju domājusi, ka tikšana ārā no rāmjiem ir tik ilgs un nesaprotams process. Laužos un laužos, neko vairs nesaprotu. Ļoti sokrātiski. |
|
| |
| |
| |
| |
| |
| |
|
Ziemassvētki. Nopirku sev rokoko dīvānu rozā krāsā un analogo kameru. Šobrīd sēžu darbā, mēģinu nedomāt par Ziemassvētkiem mājās, katru gadu šajā laikā ar māsu saiņojam dāvanas un dzeram karstvīnu. Lai jums arī priecīgi. |
|
| |
