visum, man liekas, ka es nupat kaut ko izdomāju!
(kaut arī kādi gudri cilvēki to noteikti jau bija izdomājuši pirms manis, sarakstījuši doktora disertācijās, pašpalīdzības grāmatās un sieviešžurnālu slejās. anyway, nupat arī man tā doma pa ausi ielidoja galvā.)

mums kļūstot vecākiem mēs arvien biežāk jūtam atmiņas par emocijām, nevis īstas, tīras emocijas. tas izskaidro, kāpēc jaunas pieredzes tik bieži sajaucas ar vecajām, un arī kāpēc cilvēki mellow out as they grow older. tāpat tas izskaidrotu, kāpēc pusaudži ir tik dramatiski - augot daudz kas tiek piedzīvots pirmo reizi, un tās emocijas ir skaudras, tīras (un mulsinošas).

tā lūk. secinājums tāds, ka viss, ko mēs domājam, zinam un jūtam ir fucking unreliable.