Dīvaini, bet es atkal redzu sapņus, vai ka to sviestu nosaukt. Laikam jau kadu mēnesi gandrīz nekas nebij redzēts. Vismaz nav saglabajies atmiņā, ja neskaita ļoti retus fragmentus, biezāk gan satraucošus. Paradokss, bet jaukie kka nepaliek atmiņā, a ar tādi ir.

Liekas, kadu iespējams nogalināju (šo neatceros, bet bij tāda sajūta). Jā, es esmu murgos nogalinājusi un tad jutos kā aukstasinīgs zvērs medībās. Kāds tika smagi ievainots un guleja man uz rokām ar zīda pārsejiem uz krūtīm. Sķita ka viņš ir skaistakais ko esmu redzejusi ar platīnblondiem matiem. Kādu teju vai burtiski izsviedu no istabas, lai pasargatu no kkā, pirms mani un nezināmo viņu izrāva caur grīdai ar mistisku spēku, toties neko nenodarot, itkā kāds cits spēks sargātu. Laikam jau beidzās viss labi. Gandrīz tāds kā happy end.

Svisc. Varbūt ar nevajadzēja rakstit, bet man negribas šo aizmirst.