punkts.

Viss kas man ir, ir kliedzieni lai izskliegtu savas sajūtas un bailes, bet par brīnumu tam esmu radusi kaut kādu savu ilūziju par smaidu. Un brīnos, kāpēc vienmēr iekrītu šādā veidā. Naktis, kad neguļu, dienas kad ienīstu. Un tomēr neatzīt savu naidu. Un varbūt pat sajaukt to ar mīlestību. Jo arī naids ir tikai mana ilūzija, kuru neprotu parādīt. Mazliet mulsinoši. Bet kamēr ar mani ir viss kārtībā, un kamēr smaids par ilūziju un ilūzija par smaidu ir manī, un aizskar manas sirds stīgas, man arī nevajag ienīst...
Neviens nav pelnijis, lai domātu ko sliktu, un tāpēc es sūtu mieru. Visiem.

Varbūt. Varbūt kādu dienu pamodīšos ar pārkostu rīkli un nodomāšu:"Kādā ellē esmu? Kāpēc savu mieru nenoriju, vai vēl labāk, neaizrijos ar to?!" bet tagad, kamēr ar mani ir slims veselais saprāts man ir tikai viena doma. Dot to, ko varu dot. Maksāt sirdsapziņai un vēl vairāk par to ko esmu ņēmusi. un ar nepārāk lepnu stāju saņemt to mazumiņu ko pasaule dāvā man.

***

mazliet par kaut ko citu.
Esmu priecīga un pateicīga pasaulei, jo tā mums drīz atdos Hardiju un man ļoti ļoti mīļu draugu Luiju. Bija patīkami ar Luiju parakstīties ar sms palīdzību. Bija jauki, ka viņš nebija mūs aizmirsis un visjaukāk - ka viņš grib paspēlēt ģitāru un padziedāt ar mani, un vēl viņš atgādināja mūsu abu sacerēto dziesmiņu jāņos kārļfestā par runci-punci un walking[paldies mazajai Amandai, nesen vienkārši forši šito nodziedājām..] :) Tādas patīkamas emocijas un sirds vai lec no mutes laukā. Lai tikai viņi ātrāk atgriestos. Mazliet gan nostaļģiska asara nobirst, kad atceros droši vien visiem senaizmirsto "Svecīšu vakaru" vai "PSRS ballīti", bet tas manā sirdī paliks mūžam, lai arī kā mēs visi būtu mainījušies un ... varbūt pat atmiņās viss ir daaudz patīkamāk.. Latvija jūs gaida, draugi!