cīnoties par spārniem nogurt.

Nestāvi atpūsties, ja esi noguris no visa. Tam nav laika. Tā čukst balss manā galvā.
Nevaru jau viņu vainot.. kliegt tā uz mani arī nevar. Diemžēl.
vai arī es tā pat neklausos. vismaz ne vienmēr. vai drīzāk, ne tad kad viss vairāk vajag klausīties.
Un kad es tai kliedzu virsū, lai tā stāsta, ko darīt, kas esmu, tā vairs neatkārto iepriekš teikto un manis sen aizmirsto.
Loģiski? nē. Bet likumsakarīgi gan.

Reizēm gribas mazliet tikai noraut to ķermeni nost un mazliet tikai atbrīvoties no materiālām lietām un vajadzībām, lai tikai mazliet vairāk varētu ieraudzīt, sadzirdēt un saprast. Mazliet jau nav daudz prasīts vai ne? Vai varbūt es prasu mazliet vairāk kā mazliet??