un tad ir šī viduslīnija,kur abas manas svešās zemes satiekas un saprotas.viņi zin,viņi saprot, viņiem nerodas jautājumi vai tas ir normāli.tas vienkārši ir skaidrs.
tikai ne man, jo es esmu svešumā.
es nesūdzos.man ļoti patīk, es izbaudu un priecajos, tikai man gribētos,kaut man nerastos jautājums,par to,vai tas ir normāli.
vai tas ir normāli,ka viņi tik ļoti pieķeras.
vai tas ir normāli,ka viņi tevi uztver kā ģimeni tik ātri.
vai tas ir pašsaprotami.
bet reizēm,man vienkārši galvā izlec visi lasītie raksti par divdesmit pirmo gadsimtu, par vārda brīvību, par sevis mīlēšanu, par ne rasistiskiem uzskatiem, par līdzvērtigu attieksmi un vēl simttūkstošlietām, par kurām mēs cīnamies divdesmit pirmajā gadsimtā. ne tikai par to,lai tu būtu respektēts neskatoties uz savu ādas krāsu, reliģiju, idejām. arī par sievietes attieksmi pret lietam un viņas tiesībām. tas, ko latvieši lasa un domā,ka tas varētu nostrādat, patiesībā šeit darbojas. par to,ka lietas,kuras mēs vēl tikai izsapņojam un liekas,ka izpildam, nav pat tuvu īstenībai kā tas darbojas un notiek.
par to,ka cilvēki var pastāvēt blakus neskatoties uz to,cik ļoti atšķirīgi viņi ir.
par to,ka viss ir iespējams.
pie tam,man galvā vēl jo projām klejo doma,vai vīriešiem var ticēt. ziniet, es neticu.bija reiz tāds gadījums,pēc kura ticēt vairs negribas.tā nu es neatbildu uz jautājumiem, es izliekos ka man ir vienalga,un neuzticos. laikam ari neizbaudu, bet spēlēju savu `vienalga` lomu kopā ar kādu,kuram iespējams patiešām nav vienalga[un lūk, es saku iespējams, jo neticu.]
bet,vakar,sanāca izlasit kādas gudras personas teikto atbildē uz kādas citas man tuvas personas jautājumu.
`PIRMAIS LIKUMS- VIENMĒR JĀKLAUSA SIRDIJ, LAI KUR TĀ NOVESTU , ARĪ SĀPĒS UN PAZEMOJUMĀ, JO BEZ SIRDS PIEREDZES APMIERINĀŠANAS, MĒS NESPĒJAM BŪT NE GUDRI, NE MIERPILNI , NE VISPĀR SPĒJĪGI SARAST, KO NOZĪMĒ MĪLĒT
0TRAIS LIKUMS- PUIŠI DAUDZ KO REDZ SAVĀDĀK UN SAVĀS JŪTU IZPAUSMĒS( IT ĪPAŠI, JA TĀS IR NOPIETNAS) IR DAUDZ NEDROŠĀKI
TREŠAIS LIKUMS-TOMĒR ATKLĀTI (BEZ UZSPĒLĒŠANAS,ATCERIES ROZI NO MAZĀ PRINČA, KĀ VIŅA TEICA VIENU , BET DOMĀJA CITU, UN PUIŠI TO NESPĒJ SAPRAST , ATŠIFRĒT) JĀSAKA , KĀ TU JŪTIES, JO MĒS ATŠĶIRĪBĀ NO VIŅIEM VARAM VIEGLĀK TO IZTEIKT VĀRDOS, MUMS TAS NO DABAS , VIŅIEM NE
ESI ATKLĀTA , TAS IR BRRRRRIESMĪGI, KĀ CILVĒKI VIENS OTRU NEDZIRD UN PĀRPROT,IEKLAUSIES SEVĪ UN SAKI SAVAI SIRDIJ, LAI VIŅA IR PACIETĪGA , LAIKS IR CILVĒKA SABIEDROTAIS...`
tā lūk saka mana bijusī literatūras skolotāja.tik banāli un patiesi.