Mundis

Še nu esam nokļuvuši pie vārīga punkta. Skūpsts - pie pilsētniekiem, buča jeb gluži vienkārši mute - pie lauciniekiem - nav iemācāma padarīšana, tur mēģināšana ir viss, studēšana nekas. Bet ar drusciņ pacietības no jaunavas puses arī iesācējs drīz vien būs ieguvis vajadzīgo vingrību.
Ja vīrietis sajūt, ka skūpsts - paliksim pie smalkākā vārda - netiktu atraidīts, viņš labo roku liegi apliek ap mīļotā priekšmeta viduci satver viņa abas rokas un ar labi nomērķētu galvas pakustinājumu tuvojas skūpstāmām lūpām. Pie tam jāaizmiedz abas acis. Tas jaunavām patīk. Skūpsta ilgums grozās pēc ikreizējiem apstākļiem. Ja «veču» nav tuvumā, tad tas droši var būt garāks.
Pilsētnieku skūpstam jābūt bez trokšņa.
Ja jaunava skūpstu dabūjuse, tad tai drusku jāatkāpjas un jāsauc: «Bet, Kārļa kungs, ko jūs darāt!» Saprotama lieta, ka jāmin kāds cits priekšvārds, ja bučotāju nesauc par Kārli. Vīrietis pēc tam satver viņas abas rokas un čukst: «Tu mana vienīgā!»
Jaunava atbild pārmetošā balsī: «Cik ļauns jūs esat!»
Un nu jaunavai ieteicams aiziet. Vīrietis turpretim viņu vēl mēģinās atturēt, izgrūzdams vairāk reižu lūgumu: «Vēl tikai vienu bučiņu (te jāsaka bučiņu, ne skūpstiņu), tu saldā!»
Šī bučiņa tad pa lielākai daļai tiek dota un ņemta, jaunavai stāvot un cepuri taisni sagrozot. Tā ir karsta un īsa. (Nevis viens, divi, trīs - bet tikai: viens!) Kad lapene atstāta, tad jaunava atkal jāuzrunā ar «jūs».
Uz laukiem parastas ir diktas un plaukšķošas bučas.
Kad meita buču saņēmuse, tad viņa iesaucas: «Ak tu pagāns!» - un dara tā, it kā tā lūpas gribētu noslaucīt. Puisis pie tam satver viņas rokas un saka: «Nav jau tik traki,» - un bučo otrreiz. Tad šī iesaucas: «Velns!» - viņš turpretim atkārto savu atbildi.
Pirmās reizēs satiekoties un bučojoties, puiši un meitas, ja arī tie saucas ar tu, viens otru lai uzrunā ar «jūs» un nelieto izloksnes, bet grāmatu valodu. «Mun», «(s», «nāču», «sāču», «m(te» un tamlīdzīgi vārdi šādos brīžos ir piedauzīgi. Tikai kad lapene, klētiņa utt. atkal atstāti, var runāt pa ieradumam.
Roku bučošana pilsētās tiek lietota tikai kā izpalīdzības līdzeklis. Ar cimdu apauta roka skūpstāma tikai vislielākā vajadzības gadījumā. Delnas pusē, pirms pogām, arvien atronas maza, plika vietiņa, uz kuras «notes brīdī» arvien var uzgrūst pa bučiņai.
Uz laukiem roku bučošana maz parasta. Sevišķi sūdu mēžamā laikā tā nav ieteicama.