Dzīvē viss labais nāk tad, kad to vismazāk gaida.
Tāpēc labāk labāk darīt kautko pašam, lai kautko iegūtu.
Nevis gaidīt no dzīves, kad tā kautko pasniegs - tā tiek liegtas daudzas labas lietas, kas būtu iespējamas, ja nebūtumuļķīgi izzīsas no pirksta, gaidot un cerot - "Vot ja man būtu" , jau pirms tās var notikt.

"Ņem no dzīves visu, kas tev pienākas un vēl vairāk!"

Lai arī kā man nepatiktu to atzīt, es pakļaujos izaicinājumam, reizēm bail, bet iekšā gandrīz nepārvarama vēlme, pierādīt, redzi tas ir iespējams, es to varu izdarīt un tad to var arī citi.

Tas nāk kā vēmiens, kad jāpaspēj paķert maisiņu lai nepievemtu autobusu - manā gadījumā papīra lapeli, lai domas netiktu "izvemtas" izplatījumā un līdz ar to bezcerīgi zaudētas. Un pēdējā laikā "vemju" vienā laidā, tikai papīra gabala un rakstāmrīka nav vienmēr pa rokai un daudzkas tiek neatgriezeniski zaudēts - ŽĒL...

Pēdēja laikā ķeru sevi pie domas, ka esmu apsēsts ar domu par sevis uzlabošnau, doma jau ir bijusi visu laiku, bet kā apsēstība tikai pēdējās nedēļās. Kapēc šī apsēstība nenāca, kad man bija vairāk brīvā laika. Esmu apsēsts kā suns, kurš ķer savu asti. (Manam sunim tas bieži izdodas, varbūt arī man izdosies)